Andra Rubene, Lina Darulienė, Rene Frolov, Māra Stabulniece
I Kādēļ?
Direktīva 2014/104/ES par noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par konkurences tiesību pārkāpumiem, stājās spēkā 2014. gada 26. novembrī (turpmāk – Direktīva).
Direktīva ir paredzēta, lai atvieglotu klientu (piem., pircēju un gala patērētāju) iespējas pieprasīt zaudējumu atlīdzību no uzņēmumiem, kuri ir pārkāpuši konkurences tiesības, piem., no karteļu dalībniekiem, kas ir fiksējuši cenas, vai no dominējošiem uzņēmumiem, kas ir piemērojuši pārmērīgi augstas cenas. Šobrīd piedziņas pasākumus attiecībā uz konkurences noteikumiem neatbilstošu rīcību galvenokārt īsteno publiskās iestādes (t.i., Eiropas Komisija un nacionālās konkurences institūcijas), nevis privātpersonas, kuras ir pārmaksājušas reālo cenu, zaudējušas ieņēmumus u.c. Direktīvas mērķis ir palielināt patērētāju un tirgus dalībnieku lomu iespējamo konkurences tiesību pārkāpēju disciplinēšanā, atvieglojot to iespēju pieprasīt zaudējumu atlīdzību no šādiem iespējamajiem pārkāpējiem.
Tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību par Eiropas Savienības (turpmāk – ES) un nacionālo konkurences tiesību pārkāpumiem jau vairākus gadu desmitus ir atzītas ES tiesu judikatūrā. Tomēr dažādu iemeslu dēļ – galvenokārt saskaņotu un efektīvi piemērojamu noteikumu trūkuma dēļ, visās ES dalībvalstīs tiesvedības, kas būtu saistītas ar konkurences tiesību pārkāpumu rezultātā radušos zaudējumu atlīdzību, līdz šim ir bijis retums. Šādas tiesvedības ir galvenokārt ierosinātas tikai dažās dalībvalstīs, kuru procesuālie noteikumi ir labvēlīgāki prasītājiem, piemēram, Apvienotajā Karalistē, Vācijā vai Nīderlandē. Tikai par 25% ES konkurences tiesību pārkāpumu, kurus Eiropas Komisija ir konstatējusi laika posmā no 2008. līdz 2014. gadam, tika ierosināti civiltiesiskie procesi par zaudējumu atlīdzību. Vairumu šo tiesvedību ierosināja lielie uzņēmumi, kas spēj segt tiesvedības izmaksas.
Paredzams, ka Direktīva palielinās konkurences tiesību pārkāpumu rezultātā radušos zaudējumu prasību skaitu Eiropā. Lai gan Direktīva galvenokārt ir paredzēta tam, lai kompensētu zaudējumus ES konkurences tiesību pārkāpumu rezultātā, pastāv pietiekams pamats uzskatīt, ka Direktīva ietekmēs arī to zaudējumu atlīdzības prasību skaitu, kuru pamatā ir nacionālo konkurences tiesību pārkāpumi, piem., Igaunijā, Latvijā vai Lietuvā.
II Kad?
Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka to nacionālais regulējums atbilst Direktīvai, vēlākais, līdz 2016. gada 27. decembrim. Nacionālais regulējums, kas ievieš Direktīvu, tiks pilnībā piemērots zaudējumu piedziņas procesiem tiesā, kas būs ierosināti pēc 2016. gada 27. decembra, un daļēji tiem procesiem, kas būs ierosināti pēc 2014. gada 26. decembra, bet pirms 2016. gada 27. decembra. Šis noteikums tiek piemērots attiecībā uz visiem konkurences tiesību pārkāpumiem, tai skaitā tiem, kas ir notikuši pirms Direktīvas pieņemšanas.
Vienlaikus arī pirms ieviešanas nacionālajos normatīvajos aktos Direktīva, visticamāk, kalpos kā nozīmīgs avots spēkā esošo konkurences normu (gan procesuālo, gan materiālo) interpretēšanai zaudējumu piedziņas lietās nacionālajās tiesās.
Lai gan Direktīvā ir paredzēta zināma dalībvalstu rīcības brīvība attiecībā uz tās ieviešanu, vairums Direktīvā ietverto noteikumu sniedz visai precīzas norādes uz konkrēto normu vienotu formulējumu visās dalībvalstīs.
Tādējādi tirgus dalībniekiem jau šodien būtu ieteicams sagatavoties iespējamajām prasībām par konkurences tiesību pārkāpumu rezultātā nodarīto zaudējumu piedziņu, ņemot vērā turpmāk izskaidrotos noteikumus un principus.
III Kas un pret ko var celt prasību?
Jebkura juridiska vai fiziska persona, kurai ir nodarīts kaitējums ES konkurences tiesību (vai nacionālo tiesību, ja tās tiek piemērotas tajā pašā lietā) pārkāpuma rezultātā, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību, tai skaitā cietušās personas, kuras pašas ir iegādājušās preces vai pakalpojumus no pārkāpēja (tiešie pircēji), vai turpmāk piegādes ķēdē esošie pircēji (netiešie pircēji).
Šeit ir vērts pieminēt, ka ES Parlamenta spiediena rezultātā kolektīvo zaudējumu atlīdzināšanas mehānisms netika iekļauts Direktīvā. Pašreizējās ES tiesības paredz iespēju celt kolektīvu prasību patērētāju tiesību jomā, bet attiecībā uz finanšu tirgiem, konkurences tiesībām, vides aizsardzību u.c. nacionālās tiesību sistēmas ievērojami atšķiras. Tomēr 2013. gada 11. jūnijā Eiropas Komisija izdeva Ieteikumu par kopējiem principiem attiecībā uz dalībvalstu aizlieguma un atlīdzināšanas kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismiem saistībā ar Savienības tiesību aktos paredzēto tiesību pārkāpumiem. Tajā tiek lūgts visām ES dalībvalstīm ieviest kolektīvo zaudējumu atlīdzināšanas mehānismu, lai veicinātu to tiesību īstenošanu, kuras saskaņā ar ES tiesībām ir visiem ES pilsoņiem, tai skaitā tiesības saņemt atlīdzību par konkurences tiesību neievērošanas rezultātā nodarīto kaitējumu, līdz 2015. gada jūlija beigām.
Prasību par kaitējuma atlīdzību var iesniegt pret uzņēmumu vai uzņēmumu apvienību, kas ir pieļāvusi ES konkurences tiesību (vai nacionālo tiesību, ja tās tiek piemērotas tajā pašā lietā) pārkāpumu.
Piemērs: nesen Eiropas Komisija atklāja, ka Lutèce, Prochamp un Bonduelle vairāk nekā gadu bija izveidojuši karteli, lai koordinētu cenas un sadalītu konservētu sēņu pircējus Eiropā, un piemēroja tiem soda naudu kopumā € 32,225,000 apmērā. Lutèce netika sodīts, jo tas bija ieguvis imunitāti Eiropas Komisijas iecietības programmas ietvaros par karteļa atklāšanu. Pārkāpums ilga no 2010. gada 1. septembra līdz 2011. gada 22. decembrim (Lutèce gadījumā) vai līdz 2012. gada 28. februārim (Prochamp un Bonduelle gadījumā). Tādējādi jebkurš mazumtirgotājs, kurš šajā laika posmā iegādājās konservētas sēnes no Lutèce, Prochamp vai Bonduelle, var prasīt zaudējumu atlīdzību no Lutèce, Prochamp un/vai Bonduelle.
IV Par ko?
Pamatā jebkurā ES jurisdikcijā zaudējumu atlīdzināšanai (tai skaitā, kuru cēlonis ir konkurences tiesību pārkāpums) ir nepieciešams pierādīt šādu priekšnoteikumu esamību: 1) konkurences tiesību pārkāpums; 2) prasītājam nodarītā kaitējuma (zaudējumu) apmērs; 3) cēloņsakarība starp konkurences tiesību pārkāpumu un nodarīto kaitējumu.
Saskaņā ar Direktīvu potenciālie prasītāji varēs paļauties ne tikai uz ES institūciju pieņemtajiem galīgajiem lēmumiem (kā tas bijis līdz šim), bet arī uz savu nacionālo konkurences institūciju pieņemtajiem galīgajiem lēmumiem par pārkāpumu, proti, uz tādu galīgo lēmumu, kuru vairs nav iespējams pārsūdzēt, izmantojot parastos līdzekļus. Tādējādi Direktīva ievērojami atvieglo prasītāja pierādījumu sniegšanas slogu, atbrīvojot viņu no pienākuma pilnībā vai daļēji pierādīt konkurences tiesību pārkāpumu atkarībā no tā, kura nacionālā konkurences institūcija ir pieņēmusi lēmumu un vietas, kurā ir celta prasība par zaudējumu atlīdzību, kā izskaidrots turpmāk.
Ja nacionālā konkurences institūcija (piem., Latvijas Konkurences padome) savā galīgajā lēmumā ir konstatējusi ES konkurences tiesību (vai nacionālo tiesību, ja tās tiek piemērotas tajā pašā lietā) pārkāpumu, tiks uzskatīts, ka tas ir neapstrīdami konstatēts prasības par zaudējumu atlīdzināšanu nolūkā, kas ir ierosināta tās pašas dalībvalsts nacionālajā tiesā (piem., Latvijas tiesā).
Ja konkurences tiesību pārkāpums ir konstatēts vienā dalībvalstī (piem., Igaunijas Konkurences padomē) un zaudējumu tiesvedība ir ierosināta citas dalībvalsts tiesā (piem., Latvijā), attiecīgās nacionālās konkurences institūcijas lēmums kalpo citas valsts tiesā kā vismaz ticams pierādījums tam, ka ir noticis konkurences tiesību pārkāpums. Precīzu šāda lēmuma ietekmi noteiks katra dalībvalsts Direktīvas ieviešanas gaitā. Piemēram, Austrija jau šobrīd ir noteikusi, ka citu dalībvalstu konkurences institūciju pieņemtie lēmumi par pārkāpumiem ir saistoši Austrijas civiltiesību tiesām.
Turklāt Direktīvā ir nostiprināts pieņēmums, ka karteļa pārkāpuma gadījumā (piem., konkurentiem fiksējot cenas) ir radīts kaitējums, un atbildētājam ir jāsniedz pierādījumi, lai atspēkotu šādu pieņēmumu.
Kaitējums (ja tas ir pierādīts) ietver faktiskos zaudējumus, zaudēto peļņu, kā arī procentu samaksu.
Prasību var celt pret likumpārkāpējiem solidāri. Citiem vārdiem sakot, visu zaudējumu un kaitējuma atlīdzības summu var piedzīt no viena uzņēmuma (ar specifiskiem izņēmumiem attiecībā uz iecietības programmas dalībniekiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā izklāstīts turpmāk).
Vienlaikus atbildētājs var pierādīt, ka prasītājs ir nodevis saviem klientiem visu vai daļu no pārkāpuma izrietošās pārmaksas un ka tādējādi tas nav cietis zaudējumus, kurus piedzīt no atbildētāja. Tomēr šīs atbildētāja tiesības visticamāk radīs sarežģījumus, ja gan tiešie, gan netiešie pircēji iesniedz prasību, bet to dara dažādās dalībvalstīs. Ja tā notiek, tad kura tiesa būs tiesīga izlemt, vai pārmaksa ir nodota tālāk, vai nē?
Piemērs: mazumtirgotājs, kurš ir cietis zaudējumus karteļa vienošanās starp Lutèce, Prochamp un Bonduelle dēļ, var prasīt savu zaudējumu kompensāciju pilnā apmērā no Prochamp, pat ja mazumtirgotājs ir iegādājies konservētās sēnes tikai no Bonduelle. Savukārt Bonduelle var būt iespēja pierādīt, ka mazumtirgotājs ir pacēlis konservēto sēņu mazumtirdzniecības cenu un tādējādi ir nodevis karteļa radīto cenas pieaugumu saviem klientiem.
Iecietības programmas dalībnieki (imunitātes saņēmēji) ir solidāri atbildīgi tikai attiecībā pret to tiešajiem vai netiešajiem pircējiem vai piegādātājiem, kā arī pret citām cietušajām personām tikai tādā gadījumā, ja kompensāciju pilnā apmērā nav iespējams piedzīt no citiem pārkāpumu pieļāvušajiem uzņēmumiem. Visiem uzņēmumiem vajadzētu rūpīgi apsvērt šāda veida atbildību pirms iesaistīšanās iecietības programmā.
V Kā tiks iegūti pierādījumi?
Vēl viens svarīgs, tomēr strīdīgs jauninājums Direktīvā, ir vieglāka piekļuve pierādījumiem. Atbilstoša pamatojuma gadījumā tiesa var pieprasīt jebkurai trešajai personai (t.sk. konkurences institūcijai) sagatavot nepieciešamos pierādījumus. Paredzams, ka šādas tiesības radīs sarežģītu situāciju visām iesaistītajām pusēm attiecībā uz to, kādus pierādījumus drīkst pieprasīt, kādā mērā tie ir sniedzami, vai tos var nesniegt, vai konkrētais pierādījums ir nepieciešams konkrētās prasības pierādīšanai vai nē (piem., pieprasījums var būt informācijas ievākšana pēc nejaušības principa (angl. „fishing expedition”), t.i., mēģinājums iegūt konfidenciālu informāciju, kas nav saistīta ar konkrēto prasību) u.c.
VI Kad iesniegt prasību?
Laika posmu, kurā ir iespējams ierosināt lietu par kaitējuma atlīdzību, izlemj un nosaka ar katras atsevišķas dalībvalsts nacionālo regulējumu.
Vienlaikus visām dalībvalstīm ir jānodrošina, ka noilgums ir vismaz 5 gadi no pārkāpuma izbeigšanās brīža un brīža, kad cietušajai personai ir bijusi iespēja atklāt, ka tai ir nodarīts kaitējums pārkāpuma rezultātā, un identificēt pārkāpēju.
Noilguma termiņš tiek apturēts, ja konkurences institūcija ir uzsākusi tiesvedību. Tādējādi cietušās personas var nolemt nogaidīt līdz publiskās tiesvedības beigām pirms zaudējumu atlīdzināšanas prasības iesniegšanas.
Attiecīgi jebkāda pret konkurenci vērsta rīcība šodien var novest pie prasībām par konkurences pārkāpumā nodarīto zaudējumu atlīdzību tuvākajā nākotnē saskaņā ar noteikumiem un principiem, kas izklāstīti Direktīvā (un nacionālajā regulējumā pēc Direktīvas pārņemšanas).
Piemērs: Mazumtirgotājs, kurš iegādājās konservētās sēnes no Lutèce, Prochamp un Bonduelle var celt prasību pret Lutèce, Prochamp un Bonduelle 5 gadu laikā no brīža, kad tas uzzināja vai ir objektīvs pamats uzskatīt, ka tam vajadzēja uzzināt, ka attiecīgais uzņēmums ir izdarījis pārkāpumu, un ka tas ir radījis kaitējumu mazumtirgotājam. Praksē, visticamāk, tas ir brīdis, kad konkurences institūcija publiski paziņo savu lēmumu par pārkāpumu.
VII Kur iesniegt prasību?
Pirmkārt, Direktīva veicina strīda izšķiršanu vienošanās ceļā, t.i., jebkādus mehānismus, kas ļauj pusēm panākt ārpustiesas risinājumu attiecībā uz konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzību (šķīrējtiesa, starpniecība vai samierināšana). Šāda veida strīda izšķiršana nodrošina zināmus labumus pārkāpējam. Piemēram, strīda izšķiršana vienošanās ceļā var tikt izmantota, lai izvairītos no solidāras atbildības par pilnu konkrētajam prasītājam nodarītā kaitējuma summu. Tas var kalpot arī kā atbildību mīkstinošs apstāklis, konkurences institūcijai, nosakot soda naudas apmēru attiecīgajam pārkāpējam.
Ja tomēr cietusī persona nolemj celt prasību tiesā, tad var būt sarežģīti novērtēt, kurā dalībvalstī prasība būtu ceļama. Ir piemērojamas vairākas jurisdikcijas. Direktīva neaizliedz izdevīgākās jurisdikcijas izvēli (angl. „forum shopping”), lai tiktu izvēlēta vislabvēlīgākā dalībvalsts (vai vairākas) no procesuālo noteikumu un citu ar prasību saistīto apstākļu viedokļa.
Jurisdikcija tiek noteikta saskaņā ar Brisele I Regulu un Lugāno Konvenciju. Attiecīgi atkarībā no katras konkrētās lietas faktiem, prasību par kaitējuma atlīdzību (kuras pamatā ir Eiropas Komisijas vai nacionālās konkurences institūcijas pieņemts lēmums par pārkāpumu) var ierosināt dažādās dalībvalstīs.
Piemērs: Prasība pret Bonduelle var tikt iesniegta vai nu dalībvalstī, kurā sabiedrība ir dibināta, vai dalībvalstī, kurā ir noticis darījums, kas radījis kaitējumu (t.i., dalībvalstī, kurā tika veikts maksājums par konkrētajām precēm, vai dalībvalstī, kurā tika kropļota konkurence). Tomēr, ja prasītājs ir cietis zaudējumus vairāk nekā vienā dalībvalstī, visticamāk priekšroka būtu dodama dalībvalstij, kurā Bonduelle ir reģistrēta, lai varētu pieprasīt kompensāciju pilnā apmērā vienā tiesā, nevis pieprasīt konkrētu kompensācijas summu dažādās dalībvalstīs.
VIII Kurš likums tiek piemērots?
Piemērojamais likums ir nosakāms atbilstoši Roma II Regulas noteikumiem.
Saskaņā ar Roma II Regulu ārpuslīguma saistībām, kas izriet no neatļautām darbībām, tiek piemēroti tās valsts tiesību akti, kurā ir nodarīts kaitējums (dalībvalsts, kurā mazumtirgotājs iegādājies preces), neatkarīgi no valsts, kurā ir noticis gadījums, kas izraisījis zaudējumus, un valsts vai valstīm, kurās ir radušās no šā gadījuma izrietošās netiešās sekas.
IX Kāda būs ietekme uz nacionālajiem tiesību aktiem un praksi Baltijas valstīs?
X Kā izvairīties no riskiem, ka prasība par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītajiem zaudējumiem tiek iesniegta pret Jums, vai arī kā izmantot jauno noteikumu priekšrocības?
Iepriekšminētā kontekstā ir vairāki pasākumi, kurus jebkura sabiedrība varētu veikt vai tai vajadzētu veikt, lai novērtu risku, ka tā tiek saukta pie atbildības par tirgus dalībniekiem nodarītajiem zaudējumiem, kā arī lai izmantotu nesenā un turpmāk paredzamā regulējuma priekšrocības.
- Izvairīšanās no konkurences tiesību pārkāpumiem, ko var panākt, veicot komercprakses atbilstības izvērtējumu (t.sk., attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ar citiem tirgus dalībniekiem un informācijas apmaiņu tiešā veidā vai caur tirdzniecības asociācijām), iekšējo auditu, konkurences tiesību apmācības, kā arī rīkojot konkurences iestādes apmeklējuma simulāciju (angl. „dawn-raid”, kad juristi simulē konkurences iestāžu veiktās pārbaudes bez brīdinājuma sabiedrības telpās, kas ietver darbinieku intervijas, dokumentu pārbaudes, problemātiskās korespondences noteikšanu) u.c.
- Esošo un iespējamo prasību pret sabiedrību vai sabiedrības prasību novērtējums. Lai gan Direktīva ir ieviešama līdz 2016. gada 27. decembrim, tai jau šobrīd ir netieša ietekme, un tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību pastāv jau tagad. Šāds novērtējums cita starpā varētu ietvert zaudējumu piedziņas procesam vispiemērotākās jurisdikcijas noteikšanu (Direktīva pilnībā neizbeigs izdevīgākās jurisdikcijas meklēšanu starp ES valstīm).
- Risku izvērtējums saistībā ar pieteikuma iecietības programmai iesniegšanu (ja sabiedrība apsver šādu pieteikumu).
- Pirms tiek izpausta jebkāda informācija tiesai, kas izskata prasību par zaudējumu piedziņu, būtu jānovērtē pieprasījuma atbilstība noteikumiem, kas regulē pierādījumu atklāšanu.
