Nereti Igaunijas vai Lietuvas uzņēmumu darbinieki veic biznesa aktivitātes Latvijā. Vai šādā gadījumā šiem kaimiņvalstu uzņēmumiem būtu jāveido pastāvīgās pārstāvniecības?
Baltijas valstīs ir tendence, ka arī vidēji lieli uzņēmumi darbojas ne tikai vienā tirgū, bet visās trijās valstīs – Latvijā, Igaunijā un Lietuvā.
Vēsturiski investori mūsu reģionu uzskata par vienu tirgu, tādēļ darbību izvērš visās trīs Baltijas valstīs.
Nereti ir tā, ka sākotnēji tiek izveidots uzņēmums vienā valstī, piemēram, Latvijā ar mērķi darboties arī Igaunijā un Lietuvā. Ja bizness uzņem pietiekamus apgriezienus, arī pārējās valstīs tiek nodibinātas sabiedrības, bet nereti aktivitātes no Latvijas tiek turpinātas, tikai nosūtot uz pārējām valstīm darbiniekus, piemēram, komandējumā.
Uzņēmumiem, darbojoties Latvijā, bet veicot pārdošanas aktivitātes, piemēram, Lietuvā, var nākties uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) maksāt arī Lietuvā, neskatoties uz to, ka Latvijas uzņēmums tur nav reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs vai darbam Lietuvā dibinājis meitas sabiedrību. Šādu aktivitāšu gadījumā Latvijas sabiedrība var nenojaust, ka iestājusies kāda no Lietuvā piemērojamajām pastāvīgās pārstāvniecības pazīmēm un Latvijas sabiedrībai faktiski ir UIN nomaksas pienākums Lietuvā. Latvijas uzņēmumam Lietuvā šādā gadījumā ir jāreģistrē pastāvīgā pārstāvniecība.
Ar publikciju pilnībā iespējams iepazīties Bilance plz.lv vietnē šeit.
