2026.gada 2.augustā Eiropas Savienībā sāka piemērot būtisku Mākslīgā intelekta akta posmu – pārredzamības pienākumus noteiktām mākslīgā intelekta sistēmām un noteiktam mākslīgā intelekta ģenerētam vai manipulētam saturam. Skaidrojam, vai jaunās prasības attiecas uz visiem uzņēmumiem, kas izmanto mākslīgo intelektu, un kāds saturs ir jāmarķē.
Jauns posms, nevis zīmogs visam saturam
Eiropas Savienībā (ES) no 2.augusta piemērojami Regulas 2024/1689 (ar ko nosaka saskaņotas normas mākslīgā intelekta (MI) jomā) jeb Mākslīgā intelekta akta (MI akts) pārredzamības pienākumi attiecībā uz noteiktām MI sistēmām un noteiktu MI ģenerētu vai manipulētu saturu. Eiropas Komisijas (EK) publikācijā, kas veltīta drošākam un caurskatāmākam MI, šis brīdis raksturots kā jaunu pārredzamības noteikumu piemērošanas sākums. To mērķis ir palīdzēt cilvēkiem atpazīt brīžus, kad viņi mijiedarbojas ar MI vai tiek pakļauti MI ģenerētam saturam, ņemot vērā dezinformācijas, manipulācijas, krāpšanas, personas atdarināšanas un patērētāju maldināšanas riskus.
Pats MI akts stājās spēkā jau 2024.gada 1.augustā, un tā normas tiek piemērotas pakāpeniski.
MI akta 50.pants ir centrālā norma, kas nosaka pārredzamības pienākumus attiecībā uz noteiktām MI sistēmām. EK vadlīnijas par šo pantu tika publicētas 2026.gada 20.jūlijā, un to mērķis ir palīdzēt kompetentajām iestādēm, MI sistēmu nodrošinātājiem un uzturētājiem piemērot 50.pantu konsekventi, efektīvi, samērīgi un vienoti visā ES. To kopsavilkumā skaidrots, ka 50.panta pārredzamības noteikumi attiecas uz četrām pamatgrupām:
- cilvēka mijiedarbību ar MI sistēmu;
- sintētiska satura mašīnlasāmu marķēšanu;
- emociju atpazīšanas un biometriskās kategorizācijas sistēmām;
- dziļviltojumiem un noteiktiem sabiedriski nozīmīgiem tekstiem, kas tapuši bez cilvēka pārbaudes vai redakcionālās kontroles.
Šos pienākumus var izprast, nodalot nodrošinātājus un uzturētājus.
MI akta 3.pants nodrošinātāju definē kā personu vai organizāciju, kas izstrādā MI sistēmu vai vispārīga lietojuma MI modeli vai liek to izstrādāt un laiž to tirgū vai nodod ekspluatācijā ar savu nosaukumu vai preču zīmi. Savukārt uzturētājs ir persona vai organizācija, kas izmanto MI sistēmu savā pārziņā, izņemot personisku, neprofesionālu lietošanu. EK savā jautājumu un atbilžu sadaļā īpaši uzsver, ka fiziska persona, kura MI izmanto personiskām vajadzībām, piemēram, privāti veido saturu sociālo tīklu vietnēm, parasti nav uzskatāma par uzturētāju, tomēr profesionāla, saimnieciska vai regulāra ekonomiska darbība šo statusu var radīt.
Cilvēkam jāzina, ka viņš nerunā ar cilvēku
Pirmais pārredzamības pienākums attiecas uz MI sistēmām, kas tieši mijiedarbojas ar fiziskām personām. MI akta 50.panta 1.punkts noteic, ka šādu sistēmu nodrošinātājiem tās jāizstrādā tā, lai attiecīgās personas tiktu informētas, ka mijiedarbojas ar MI sistēmu, ja vien tas saprātīgi informētai, uzmanīgai un apdomīgai personai konkrētajos apstākļos un lietošanas kontekstā nav acīmredzams. EK kā tipiskus piemērus min čatbotus, MI aģentus un avatarus, uzsverot, ka fiziskās personas jau no pirmās mijiedarbības brīža skaidri, atšķirami un piekļūstamības prasībām atbilstoši jāinformē par šādu saskarsmi.
Praksē tas nozīmē, ka uzņēmums, kas klientu apkalpošanā izmanto čatbotu vai virtuālo palīgu, nedrīkst radīt iespaidu, ka saruna notiek ar reālu cilvēku, ja vien tas nav acīmredzams. Ar neskaidru atrunu lietošanas noteikumos vai vietnes kājenē nepietiek – informācijai jābūt pamanāmai brīdī, kad cilvēks sāk lietot sistēmu. Šī prasība nav vērsta pret MI izmantošanu, bet gan pret tā maldinošu izmantošanu, kurā persona nevar saprast, ar ko tā faktiski komunicē.
Uzņēmums, kas klientu apkalpošanā izmanto čatbotu vai virtuālo palīgu, nedrīkst radīt iespaidu, ka saruna notiek ar reālu cilvēku, ja vien tas nav acīmredzams
Otrs būtiskais pienākums attiecas uz MI sistēmām, tostarp vispārīga lietojuma, kas ģenerē sintētisku audio, attēlu, video vai tekstu. MI akta 50.panta 2.punkts noteic, ka nodrošinātājiem ir jāgarantē, lai šo MI sistēmu izvades dati būtu marķēti mašīnlasāmā formātā un detektējami kā mākslīgi ģenerēti vai manipulēti. Attiecīgajiem tehniskajiem risinājumiem jābūt efektīviem, sadarbspējīgiem, robustiem un uzticamiem, ciktāl tas tehniski ir iespējams. EK savās atbildēs precizē, ka šis pienākums attiecas uz sintētisku tekstu, attēlu, audio un video, bet neattiecas uz sistēmām, kas veic tikai standarta rediģēšanas palīgfunkcijas vai būtiski nemaina ievaddatus vai to semantiku.
Ir būtiska atšķirība starp mašīnlasāmu marķējumu un cilvēkam redzamu vai uztveramu etiķeti. Mašīnlasāms marķējums ir sistēmas līmeņa tehnisks risinājums, kas ļauj noteikt satura izcelsmi, taču tas pats par sevi ne vienmēr ir pietiekams, lai izpildītu uzturētāja pienākumu skaidri informēt cilvēku par dziļviltojumu vai sabiedriski nozīmīgu tekstu.
Dziļviltojumi – atklāj, ja saturs var šķist autentisks
Dziļviltojumu regulējums ir viens no sabiedriski redzamākajiem MI akta 50.panta elementiem. MI akta 3.pants dziļviltojumu definē kā MI ģenerētu vai manipulētu attēlu, audio vai video saturu, kas atgādina reālas personas, priekšmetus, vietas, vienības vai notikumus un var maldināt personu, ka attiecīgais saturs ir autentisks vai patiess. Savukārt MI akta 50.panta 4.punkts uzliek uzturētājam pienākumu atklāt, ka šāds saturs ir mākslīgi ģenerēts vai manipulēts.
Šis pienākums nav absolūts visiem vizuālajiem vai audiālajiem MI darbiem. EK skaidro, ka dziļviltojumam jāatbilst vairākiem turpmāk norādītajiem kritērijiem.
- Līdzība.
Saturam jābūt pietiekami lielai līdzībai ar personu, objektu, vietu, organizāciju vai notikumu, kuru tas atdarina vai imitē.
- Saistība ar reāli eksistējošu vai ticami eksistējošu objektu.
Atveidotajai personai, objektam, vietai, organizācijai vai notikumam jābūt tādam, kas eksistē realitātē, varētu ticami eksistēt vai arī varētu ticami būt eksistējis pagātnē.
- Nepatiess autentiskuma vai patiesuma iespaids.
Saturam jāspēj radīt iespaidu, ka tas ir autentisks vai patiess, lai gan patiesībā tas ir mākslīgi ģenerēts vai manipulēts. Šis ir dziļviltojuma būtiskākais elements, jo tas raksturo satura spēju potenciāli maldināt vai dezinformēt cilvēku par satura patieso izcelsmi.
Ja saturs ir acīmredzami māksliniecisks, radošs, satīrisks, fikcionāls vai analogs darbs, pārredzamības pienākums aprobežojas ar atbilstošu atklāšanu, kas netraucē darba demonstrēšanu vai baudīšanu. Juridiski izšķirošs ir saturs, tā līdzība realitātei un spēja maldināt. Apgalvojums, ka jāmarķē jebkurš ar “MI radīts saturs” nav precīzs.
Juridiski izšķirošs ir saturs, tā līdzība realitātei un spēja maldināt. Apgalvojums, ka jāmarķē jebkurš ar “MI radīts saturs” nav precīzs
MI akts paredz arī īpašu režīmu MI ģenerētiem vai manipulētiem tekstiem. Saskaņā ar MI akta 50.panta 4.punktu uzturētājam ir jāatklāj, ka teksts ir mākslīgi ģenerēts vai manipulēts, ja tas tiek publicēts ar mērķi informēt sabiedrību par sabiedrības interesēs nozīmīgiem jautājumiem. EK savās atbildēs precizē, ka šajā kategorijā var ietilpt teksti par politiku, demokrātiskiem procesiem, publisko pārvaldi, tieslietu un tiesībaizsardzības jautājumiem, pamattiesībām, sabiedrisko drošību, veselību, vidi, patērētāju drošību, kā arī ekonomiskām, finanšu, zinātniskām vai kultūras norisēm, kas ir publiskas diskusijas priekšmets.
Tomēr šeit ir būtisks izņēmums – ja tekstam veikta cilvēka pārbaude vai redakcionāla kontrole un fiziska vai juridiska persona uzņemas redakcionālo atbildību par publikāciju, tekstu nemarķē. EK skaidro, ka cilvēka pārbaude nozīmē satura apzinātu izvērtēšanu, izmantojot attiecīgas zināšanas un profesionālu spriedumu, savukārt tikai pareizrakstības, gramatikas vai formāla korektūra nav pietiekama.
Medijiem, uzņēmumiem un publiskām iestādēm praksē tas nozīmē, ka MI drīkst izmantot teksta sagatavošanā, taču publikācijām par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem ir jābūt vai nu skaidri marķētām, vai arī pakļautām reālai cilvēka redakcionālai kontrolei.
Emociju atpazīšana un biometriskā kategorizācija
MI akta 50.panta 3.punkts noteic, ka uzturētājiem, kas izmanto emociju atpazīšanas vai biometriskās kategorizācijas sistēmas, ir jāinformē fiziskās personas, kuras šīm sistēmām tiek pakļautas, un personas dati ir jāapstrādā saskaņā ar piemērojamo datu aizsardzības regulējumu. MI akta 3.pants emociju atpazīšanas sistēmu definē kā MI sistēmu, kas identificē vai izsecina personas emocijas vai nodomus, balstoties uz biometriskiem datiem, savukārt biometriskās kategorizācijas sistēmu – kā sistēmu, kas personas iedala kategorijās, pamatojoties uz biometriskiem datiem, izņemot šauri palīgfunkcionālus gadījumus.
Šī daļa ir īpaši nozīmīga darba, izglītības, drošības, pakalpojumu sniegšanas un publisko telpu kontekstā. Personas ir jāinformē neatkarīgi no tā, vai sistēma darbojas reāllaikā vai vēlāk analizē jau iegūtus datus. Būtiski, ka par atsevišķu emociju atpazīšanu vai biometrisko kategorizāciju var būt ne tikai jāinformē – atkarībā no lietošanas tās var būt pat aizliegtas vai kvalificējamas kā augsta riska sistēmas.
Palīgrīki, sankcijas un uzraudzība
Lai 50.pantu būtu vieglāk piemērot, EK ir publicējusi Prakses kodeksu par MI ģenerēta satura pārredzamību. Tas nodrošinātājiem un uzturētājiem palīdz ievērot MI akta 50.panta 2.,4. un 5.punktā noteiktos pienākumus, kas attiecas uz MI ģenerēta satura marķēšanu, detektēšanu un dziļviltojumu vai noteiktu tekstu marķēšanu. Kodeksa ievērošana ir brīvprātīga, taču pašas MI akta pārredzamības prasības ir juridiski saistošas. EK un MI Padome kodeksu atzinuši par labu brīvprātīgu iespēju, lai demonstrētu atbilstību.
EK ir izveidojusi arī ES ikonu kopu MI ģenerēta satura marķēšanai. Šīs ikonas var izmantot satura veidotāji, publicētāji un citi ģeneratīvo MI sistēmu uzturētāji, lai skaidrā un atšķiramā veidā norādītu, ka konkrēts saturs ir mākslīgi ģenerēts vai manipulēts. Tomēr arī šajā gadījumā jāizvairās no pārpratuma, proti, izmantot ikonas var brīvprātīgi, bet pašas par sevi tās automātiski negarantē atbilstību, un satura izvietotājs joprojām ir atbildīgs par to, lai informācijas atklāšana atbilst MI akta 50.panta prasībām.
Uzņēmumiem nepieciešams fiksēt savu mākslīgā intelekta lietošanas praksi, noteikt, vai tie darbojas kā nodrošinātāji vai uzturētāji, pārskatīt klientu un lietotāju saskarnes, izveidot skaidras atklāšanas frāzes un nodrošināt reālu cilvēka veiktu pārbaudi
Par MI akta 50.panta pārredzamības pienākumu pārkāpšanu paredzētas administratīvās sankcijas. MI akta 99.panta 4.punkts noteic, ka par pārredzamības pienākumu neievērošanu saskaņā ar 50.pantu var piemērot administratīvo naudas sodu līdz 15 milj. eiro vai, ja pārkāpējs ir uzņēmums, līdz 3% no tā iepriekšējā finanšu gada kopējā pasaules apgrozījuma – atkarībā no tā, kura summa ir lielāka. Par aizliegtu MI prakšu pārkāpumiem maksimālais sods ir vēl augstāks – līdz 35 milj. eiro vai 7% no uzņēmuma pasaules apgrozījuma, savukārt par nepareizas, nepilnīgas vai maldinošas informācijas sniegšanu iestādēm var piemērot sodu līdz 7,5 milj. eiro vai 1% no uzņēmuma apgrozījuma.
Uzraudzības mehānisms ir dalīts. EK skaidrojumos norādīts, ka 50.panta prasību izpildi galvenokārt uzrauga nacionālās tirgus uzraudzības iestādes, savukārt Eiropas MI birojam ir ierobežota loma attiecībā uz sistēmām, kas balstītas uz vispārīga lietojuma MI modeļiem vai ir integrētas ļoti lielās tiešsaistes platformās vai meklētājprogrammās. Savukārt ES institūciju izmantotās sistēmas uzrauga Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs.
Latvijā nav vienas atbildīgās iestādes – par MI akta jautājumiem atbild vairākas institūcijas, piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Datu valsts inspekcija, Latvijas Banka. Līdz ar to arī sankcijas atbilstoši savai kompetencei piemēros attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde, ņemot vērā konkrēto MI sistēmu, nozari un pārkāpuma veidu.
Kā turpmāk jāmarķē saturs
Publiski izskanējušais apgalvojums, ka no 2026.gada 2.augusta ES obligāti jāmarķē ar MI radīts saturs, ir daļēji pareizs, bet juridiski pārāk plašs. No 2.augusta piemēro MI akta 50.panta pārredzamības pienākumus, un tie aptver čatbotus, MI aģentus, sintētisku tekstu, attēlus, audio un video, dziļviltojumus, emociju atpazīšanu, biometrisko kategorizāciju un noteiktus sabiedriski nozīmīgus tekstus. Tomēr ne jebkurš ar MI palīdzību radīts vai rediģēts saturs obligāti jāmarķē redzamā veidā.
MI akta loģika ir niansēta – nodrošinātājiem pārredzamība ir jāiebūvē jau MI sistēmu projektēšanā, tostarp jāparedz informēšana par mijiedarbību ar MI un mašīnlasāma sintētiska satura marķēšana. Savukārt uzturētājiem konkrētās situācijās ir jāinformē cilvēki par emociju atpazīšanu, biometrisko kategorizāciju, dziļviltojumiem un sabiedriskas nozīmes MI tekstiem, kuriem nav veikta cilvēka pārbaude vai redakcionāla atbildība.
Praktiski uzņēmumiem, medijiem, platformām un publiskām iestādēm nepieciešams fiksēt savu MI lietošanas praksi, noteikt, vai tie darbojas kā nodrošinātāji vai uzturētāji, pārskatīt klientu un lietotāju saskarnes, izveidot skaidras atklāšanas frāzes un nodrošināt reālu cilvēka veiktu pārbaudi, ja MI tiek izmantots sabiedriski nozīmīgu tekstu sagatavošanā. Vienkāršam lietotājam svarīgākais ir apzināties, ka personiska, neprofesionāla MI izmantošana parasti nepadara viņu par uzturētāju, taču profesionāla, komerciāla vai regulāra saimnieciska izmantošana var radīt juridiskus pienākumus.
