Turpināt tiesāties vai izlīgt?

Oskars Jonāns, TEGOS vecākais jurists, zvērināts advokāts

Domājams, ka ikviens, kuram ir nācies risināt civiltiesisku strīdu tiesā, agrāk vai vēlāk nonāk pie klasiskas dilemmas – turpināt tiesāties vai tomēr izlīgt? Šis jautājums īpaši aktuāls kļūst, ja pirmās instances tiesā vai apelācijas instances tiesā rezultāts lietas dalībniekam ir bijis nelabvēlīgs, kā arī tad, ja kādu iemeslu dēļ tiesvedība jau pirmās instances tiesā ir ievilkusies ilgāk nekā bija plānots. Apskatām, kuros gadījumos izlīgums ir prātīgākais risinājums, bet kuros – ne.

Nogurums no ilgstošā procesa ir saprotams, jo pat viskorektākajā izpildījumā tiesvedība civillietā prasa laiku, naudu un emocionālo izturību. Tāpēc izlīgums bieži šķiet drošākais ceļš, kā strīdu atrisināt ātrāk un ar zemākām izmaksām. Tomēr praksē nereti ir vērts cīnīties līdz galam, jo tieši Augstākajā tiesā pirmo reizi prāvnieks var saņemt patiesi juridiski precīzu un taisnīgu strīda noregulējumu, kas atbilst viņa interesēm.

Taču to nekādā gadījumā nevajadzētu uztvert kā aicinājumu tiesāties “sporta pēc”. Izlīgums civillietā daudzos gadījumos patiešām var būt saprātīgākais un vēlamākais veids, kā atrisināt civiltiesisko strīdu. Tomēr ir situācijas, kad atkāpties pēc pirmajām neveiksmēm nozīmē samierināties ar nepamatotu vai netaisnīgu rezultātu. Tas var rasties nevis tāpēc, ka prāvniekam nav bijusi taisnība, bet gan tāpēc, ka, piemēram, tiesību norma ir iztulkota pārāk šauri, tā ir piemērota gramatiski, aizmirstot par normas jēgu un būtību, vai arī konkrētais tiesību jautājums praksē vēl nav nostājies uz pareizajām sliedēm.

Trīs tiesu instances – kāpēc tas ir svarīgi

Latvijā civillietas parasti izskata trīs tiesu instancēs. Pirmās instances tiesa ir rajona (pilsētas) tiesa. Ekonomisko lietu tiesa kā pirmās instances tiesa izskata atsevišķas specifiskas lietas. Apgabaltiesa kā apelācijas instance izskata lietas apelācijas kārtībā. Savukārt Augstākā tiesa (Senāts) kā kasācijas instance izskata lietas kasācijas kārtībā.

Kasācijas instances uzdevums nav vēlreiz izskatīt lietu pēc būtības – Senāts parasti nepārvērtē pierādījumus. Tas pārbauda, vai zemāko instanču tiesas savos spriedumos ir pareizi piemērojušas materiālo tiesību normu un vai zemāko instanču tiesas nav pieļāvušas procesuālo tiesību normu pārkāpumus, kas noveduši vai varēja novest pie nepareizas lietas izspriešanas. Tāpat Senāts, lemjot par kasācijas sūdzības virzību, vērtē, vai pārsūdzētais spriedums atbilst Senāta judikatūrai un vai izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses veidošanā.

Līdz ar to tieši Senātā bieži atklājas, ka lietas iznākumu ir izšķīrušas juridiskas nianses: nepareizi piemērots Civillikuma (CL) pants, nepietiekami izvērtēta tiesību institūta jēga un būtība vai ignorēta Senāta judikatūra.

Turklāt jāņem vērā, ka Senāts savu judikatūru var mainīt. Tiesību sistēmai vienlaikus nepieciešama gan stabilitāte, gan arī attīstība. Taču, kad stabilitāte sāk traucēt taisnīgam rezultātam, ko pieprasa nepieciešamība pilnveidot tiesību sistēmu, piemēram, kad ir skaidri redzamas sociāli ekonomisko attiecību izmaiņas, Eiropas Savienības (ES) tiesību ietekme vai kad esošā doktrīna tiek ilgstoši kritizēta, tad Senāts var gan precizēt līdzšinējās prakses tvērumu, gan arī atkāpties no iepriekšējās judikatūras, pamatoti izskaidrojot, kāpēc jaunā pieeja labāk atbilst likuma mērķim un tiesību sistēmas vienotībai.

Tādēļ, izvērtējot jautājumu – tiesāties vai izlīgt –, lietas dalībniekam ir būtiski saprast: ja strīda kodols slēpjas tiesību normu piemērošanā (nevis lietas faktos), vēršanās kasācijas instancē var būt izšķiroša, lai strīds tiktu izšķirts pareizi. Turklāt tā var mainīt spēles noteikumus ne tikai konkrētajā lietā, bet arī tiesu praksē kopumā.

Kad izlīgt ir prātīgi?

Izlīgums kā civiltiesiska strīda risinājums parasti ir prātīgākais solis, ja:

• nepieciešams ātrs un prognozējams rezultāts;
• tiesāšanās izdevumu risks pārsniedz strīda ekonomisko vērtību;
• pušu attiecību saglabāšana ir prioritāte un pastāv iespēja atrast abpusēji pieņemamu vidusceļu (piemēram, ģimenes strīdos vai ilgtermiņa sadarbības gadījumos);
• juridiskie argumenti ir vāji vai lietas pamatā ir tikai pierādījumu vērtējums, ko kasācijas instancē parasti nepārskata.

Tomēr izlīgums kļūst problemātisks, ja tas tiek pieņemts tikai prāvnieka “noguruma” dēļ. Šādā gadījumā var tikt ignorēta reāla iespēja panākt pareizu un taisnīgu rezultātu augstākā tiesu instancē.

Kad vērts cīnīties līdz galam?

Balstoties profesionālajā pieredzē un nepretendējot uz izsmeļošu uzskaitījumu, var izdalīt vairākus signālus, kas liecina – vēršanās kasācijas instances tiesā ir pamatota:

• lietā ir saskatāma materiālo vai procesuālo tiesību normu kļūdaina piemērošana, kas varēja novest vai noveda pie nepareizas lietas izspriešanas (klasisks kasācijas pamats);
• zemākas instances tiesā izšķirošais jautājums ir bijis par tiesību normas interpretāciju, nevis par faktu novērtējumu, un tiesas dotā izpratne konfliktē ar likuma (normas) mērķi, jēgu vai būtību;
• pastāv lietā apskatītās tiesu prakses pretrunas starp dažādām tiesu instancēm vai dažādiem tiesu apgabaliem. Šādos gadījumos Senāts varētu būt ieinteresēts veidot vienotu tiesu praksi;
• pastāv iespēja koriģēt esošo judikatūru, ja ir mainījušies faktiskie apstākļi, ekonomiskā realitāte vai ES tiesību konteksts vai saturs. Šo aspektu sabiedrība un dažkārt arī lietas dalībnieki novērtē par zemu, taču prakse rāda, ka judikatūra nav akmenī cirsta. Senāts atsevišķos gadījumos atkāpjas no iepriekšējām atziņām, ja tās vairs nekalpo taisnīgai un konsekventai tiesību sistēmas attīstībai;
• lietas sekām ir ilgtermiņa raksturs, piemēram, attiecībā uz īpašuma struktūru, uzņēmuma reputāciju vai būtiskām saistībām, kas no izmaksu viedokļa var attaisnot procesa turpināšanu.

Neseni prakses piemēri

Arī nesenā tiesu praksē ir vairāki gadījumi, kas lieliski ilustrē pamatotību cīnīties līdz galam.

Valdes locekļa bezatlīdzības darbs un dāvinājuma jēdziens

Kreditoru strīdos nereti sastopama ideja: ja parādniekam nav mantas, tad ir jāmeklē manta, kas atrodas pie trešajām personām. Vienā no šādiem strīdiem tika apgalvots, ka valdes loceklis, pildot pienākumus bez atlīdzības vai par ļoti mazu atlīdzību, faktiski “uzdāvinājis” sabiedrībai sev pienākošos atlīdzības daļu un uz šo “dāvanu” varētu vērst piedziņu.

Senāts šajā civillietā saskatīja pamatu atkāpties no līdzšinējās judikatūras atziņas, ka personas darbs kā lietu bezmaksas pārziņa var būt dāvana, uz kuru saskaņā ar CL 1927.pantu var vērst piedziņu. Senāts, mainot judikatūru, 2025.gada 17.decembra spriedumā lietā SKC-202/2025 atzina: gadījumā, ja kapitālsabiedrības valdes loceklis pilda pienākumus bez atlīdzības (atlīdzība nav bijusi noteikta), tad šāds darbs un pakalpojums neietilpst tādas mantas sastāvā un nav tāds dāvinājuma priekšmets, uz kuru kreditors atbilstoši CL 1927.pantam var vērst piedziņu. Vienlaikus Senāts spriedumā precizēja: kapitālsabiedrības valdes locekļa atteikšanās no atlīdzības var būt dāvinājums un piedziņas priekšmets CL 1927.panta izpratnē tikai tad, ja valdes loceklis ir atteicies no tādas atlīdzības, kura ir bijusi pielīgta un nopelnīta.

Šī lieta ir labs piemērs tam, kā Senāts spēj saskatīt konceptuālu zemāku instanču tiesu kļūdu, mēģinot mākslīgi paplašināt dāvinājuma institūta robežas, lai sasniegtu kreditoram vēlamu rezultātu, un kā Senāts nonāk pie secinājuma, ka ir pamats atkāpties no iepriekšējām atziņām, veidojot jaunu un precizētu judikatūru.

Kopīpašnieku norēķini par komunālajiem pakalpojumiem

Kopīpašuma strīdi ir ikdienišķi, taču juridiski tie mēdz būt ļoti niansēti. 2025.gada 17.decembra spriedumā lietā SKC-108/2025 Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru bija piedzīti komunālie maksājumi no kopīpašnieka, kurš īpašumu faktiski nelietoja. Senāts uzsvēra atšķirību starp kopīpašnieku atbildību pret trešajām personām un viņu savstarpējām attiecībām, norādot, ka izšķiroša nozīme ir tieši tam, kurš kopīpašnieks īpašumu faktiski lieto. Tāpat Senāts atzina, ka komunālie pakalpojumi pārsvarā ir saistīti ar īpašuma lietošanu, nevis ar tā saglabāšanu, tāpēc vispārīgā gadījumā tie jāsedz tam kopīpašniekam, kas to faktiski izmanto.

Šī lieta uzskatāmi parāda ne vien to, ka Senāts var nospriest pretēji zemāku instanču tiesām, bet arī to, ka tas sniedz vadlīnijas turpmākām līdzīgām lietām. Reizēm šādas vadlīnijas ir tieši tas, kas pirmajās instancēs pietrūkst, lai lietu izspriestu taisnīgi.

Judikatūras maiņa bezstrīdus piespiedu izpildes un izpildu procesa kontekstā

Šis piemērs varētu būt interesants tiem, kas uzskata, ka pret judikatūru cīnīties nav vērts. 2026.gada 5.februāra lēmumā lietā SKC-10/2026 Senāts paplašinātā sastāvā norādīja, ka tiek mainīta līdzšinējā judikatūra jautājumā par bezstrīdus piespiedu izpildīšanai pakļaujamas saistības izpratni un par tiesneša lēmuma rezolutīvās daļas satura prasībām šādās lietās. Vienlaikus Senāts precizēja solidāro parādnieku procesuālo statusu izpildu lietā un arī to, kā vērtējams otra laulātā statuss izpildu lietā, ja piedziņa tiek vērsta uz laulības laikā iegādātu un hipotēkas veidā ieķīlātu nekustamo īpašumu, kas zemesgrāmatā ierakstīts uz viena laulātā vārda.

Svarīgākais šajā kontekstā nav tikai konkrētās lietas rezultāts, bet gan princips: saskaroties ar sistēmisku tiesību jautājumu, Senāts var apzināti pārskatīt iepriekšējās judikatūras atziņas. Tāpēc pat šķietami bezcerīgās situācijās ir jāatceras: “tā ir bijis vienmēr” nav arguments, kas garantē, ka “tā būs arī turpmāk”. Ja tiesību norma vai tās līdzšinējā interpretācija rada netaisnīgas sekas vai neatbilst likuma mērķim, judikatūra var mainīties.

Pirms lēmuma pieņemšanas

Pirms lēmuma pieņemšanas par kasācijas sūdzības iesniegšanu vēlams:

• godīgi izvērtēt, vai strīds civillietā ir par faktiem vai par tiesību piemērošanu. Ja galvenās nesaskaņas ir par pierādījumu novērtēšanu, kasācijas sūdzības iesniegšana var nebūt labākais veids, kā to risināt. Savukārt, ja galvenais strīds lietā ir par tiesību normu izvēli un interpretāciju, tad kasācijas sūdzības iesniegšana varētu būt pamatota;
• izpētīt Senāta atziņas līdzīgos tiesu prakses jautājumos. Mūsdienās tas ir vienkāršāk nekā jebkad – Senāta mājaslapā ir pieejams judikatūras nolēmumu arhīvs un klasifikatori, turklāt tos iespējams arī lejupielādēt;
• sekot līdzi tam, lai kasācijas sūdzība atbilst Civilprocesa likuma prasībām par kasācijas sūdzības satura obligātajām sastāvdaļām (neaizmirstot par drošības naudas samaksu 300 eiro apmērā). Gatavojot kasācijas sūdzības argumentāciju, svarīgi atcerēties: uzsvars ir jāliek nevis uz to, ka “tiesa kļūdījās”, bet gan uz to, kura tiesību norma ir piemērota nepareizi, kāpēc tas ir būtiski un kā tas ietekmēja spriedumu;
• novērtēt strīda ekonomisko aspektu. Cīņa līdz galam ir saprātīga, ja strīda priekšmets un sekas prāvniekam ir pietiekami nozīmīgas. Tomēr reizēm izlīgums ļauj sasniegt nosacīti labvēlīgāku rezultātu ātrāk un ar mazākām izmaksām. Turklāt jāņem vērā, ka Senāts var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību mantiska rakstura strīdos, ja mantiskā strīda vērtība ir zemāka par 2000 eiro;
• konsultēties ar kvalificētu juridiskās palīdzības sniedzēju, lai reālistiski izvērtētu nepieciešamību pārsūdzēt apelācijas instances tiesas nolēmumu kasācijas kārtībā.

Ne katru strīdu ir nepieciešams novest līdz Senātam, bet vienlaikus arī ne katrs nelabvēlīgs spriedums ir jāpieņem kā “galīgā patiesība”. Latvijas tiesu sistēmā tieši kasācijas instance bieži ir tā, kas nodrošina vienotu un kvalitatīvu tiesību piemērošanu. Turklāt nereti kasācijas instances tiesa var grozīt un arī groza pašas judikatūru.

Tāpēc, ja ir pārliecība par tiesību aizskārumu, saskatāma juridiska kļūda un lietas sekas ir pietiekami būtiskas, ir vērts vismaz profesionāli izvērtēt cīņas turpināšanu līdz galam. Taisnīgums ne vienmēr ir ātrs – dažkārt tas tiešām ir sasniedzams tikai trešajā tiesu instancē.