Dažreiz šķiet, ka noteikumi ir vienkārši: ja uzņēmums pārkāpj likumu, valsts to soda. Taču dzīvē viss ir sarežģītāk. Ir brīži, kad pats sods kļūst par problēmu – nevis tāpēc, ka pārkāpuma nebūtu bijis, bet gan tādēļ, ka valsts rīcība vairs nav ne saprātīga, ne taisnīga. To uzskatāmi atklāj divas līdzīgas lietas, kas nonāca Eiropas Savienības Tiesā. Abas – par čeku neizsniegšanu klientiem. Jautājumu analizē vadošā speciāliste, zvērināta advokāte Nataļja Puriņa.
Par ko bija lietas
Eiropas Savienības Tiesas (EST) spriedumos lietās C‑605/23 un C‑733/23 strīds bija par ēdināšanas uzņēmumiem Bulgārijā. Abos gadījumos nodokļu inspektori konstatēja vienu un to pašu pārkāpumu – klientiem netika izsniegti kases čeki. Valsts rīcība bija barga – ne tikai naudas sods, bet arī telpu slēgšana uz 2 nedēļām. Tomēr, iedziļinoties detaļās, kļuva skaidrs, ka problēma ir nevis pats pārkāpums, bet gan tas, kā valsts izmanto savu varu.
Pirmajā lietā runa bija par nelielu ēdināšanas uzņēmumu. Nodokļu inspektori ieradās kā parasti klienti, nopirka ēdienu un nesaņēma kases čeku. Vēlāk, pārbaudot kasi, viņi atklāja, ka tajā ir vairāk naudas, nekā uzrādīts grāmatvedībā. Valsts secināja, ka daļa darījumu nav reģistrēti, un par to uzlika naudas sodu. Ar to nepietika – tika pieņemts lēmums aizzīmogot uzņēmuma telpas uz 14 dienām, faktiski liedzot tam strādāt.
Uzņēmums vērsās tiesā, lūdzot apturēt telpu slēgšanu, kamēr notiek strīds. Taču izrādījās, ka tiesai “rokas ir sasietas”. Saskaņā ar Bulgārijas likumiem tiesa drīkstēja vērtēt tikai vienu jautājumu – vai uzņēmumam telpu slēgšanas dēļ radīsies būtisks vai grūti novēršams kaitējums. Tiesa nedrīkstēja pārbaudīt, vai pats valsts lēmums ir pamatots, likumīgs vai samērīgs.
Direktīva, lai arī dod plašu rīcības brīvību cīņā pret nodokļu apiešanu, neļauj ignorēt tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību, samērīgumu un aizliegumu sodīt divreiz par vienu un to pašu nodarījumu
Otrajā lietā situācija bija vēl dramatiskāka. Uzņēmums, kas pārvaldīja bāru un restorānu, pārbaudes laikā tika pieķerts pārkāpumā – klientiem 85 reizes nebija izsniegti kases čeki. Nesamaksātais nodoklis bija neliels – tikai nedaudz vairāk par 100 eiro –, taču sods bija milzīgs. Par katru pārkāpumu tika uzlikts naudas sods, un kopā tie pārsniedza 21 tūkst. eiro. Turklāt uzņēmuma telpas tika aizzīmogotas uz 14 dienām.
Tas nozīmēja, ka uzņēmums vienlaikus zaudēja iespēju strādāt un gūt ienākumus, kā arī bija spiests samaksāt milzīgu sodu.
Situāciju vēl sarežģītāku padarīja tas, ka naudas sodi un telpu slēgšana tika skatīti dažādās tiesās un atsevišķos procesos, bez savstarpējas saskaņošanas. Neviena tiesa nevērtēja kopējo situāciju un neuzdeva jautājumu, vai šāds sodu kopums nav pārāk smags. Turklāt tiesām nebija iespējas sodu samazināt, pat ja tas šķita nesamērīgs.
Tiesas secinājumi
Abos EST spriedumos iezīmējas kopīga un konsekventa līnija: fiskālo sankciju piemērošana, pat ja tās mērķis ir aizsargāt Eiropas Savienības (ES) finanšu intereses, nevar notikt atrauti no pamattiesību garantijām, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (ES harta). EST skaidri norāda, ka direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 273.pants, lai arī dod dalībvalstīm plašu rīcības brīvību cīņā pret nodokļu apiešanu, neļauj ignorēt tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību, samērīgumu un aizliegumu sodīt divreiz par vienu un to pašu nodarījumu.
Efektīva tiesas kontrole
Pirmais būtiskais secinājums attiecas uz efektīvas tiesas kontroles saturu. EST precizē, ka formāla iespēja vērsties tiesā pati par sevi vēl nenozīmē efektīvu tiesību aizsardzību ES hartas 47.panta izpratnē. Efektivitāte prasa, lai tiesai, lemjot par administratīvā piespiedu pasākuma pagaidu izpildi vai tā apturēšanu, būtu vismaz ierobežota, bet reāla iespēja izvērtēt attiecīgā pasākuma tiesiskumu prima facie. Ja valsts tiesiskais regulējums liedz tiesai jebkādu juridisku kontroli pār pašu pasākuma pamatotību, reducējot pārbaudi tikai uz kaitējuma esību, tiesas aizsardzība kļūst iluzora. Šāda pieeja neatbilst ES hartas 47.panta 1.daļā nostiprinātajai prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību.
Latvijas tiesību sistēmā ir sastopami administratīvie pasākumi ar izteikti represīvu iedarbību, kas formāli netiek kvalificēti kā sodi, bet faktiski ierobežo personas saimniecisko darbību
No doktrinālā viedokļa tas nozīmē, ka valsts procesuālie modeļi, kuros tiesas kontrole pār pagaidu izpildi aprobežojas vienīgi ar kaitējuma intensitātes vērtējumu, neatbilst ES tiesību prasībām. Tiesa skaidri norāda – kaitējuma kritērijs nevar aizstāt juridisku kontroli pār pašu pasākumu. Pretējā gadījumā pagaidu izpilde kļūst par mehānismu, ar kura palīdzību administratīvā vara var radīt neatgriezeniskas sekas, pirms tiesa ir varējusi izvērtēt pasākuma atbilstību tiesību normām.
Sankciju kumulācija
Otrs nozīmīgais secinājumu kopums attiecas uz sankciju raksturu un to kumulāciju. EST atkārtoti apstiprina, ka administratīvais piespiedu pasākums var tikt kvalificēts kā krimināltiesiska rakstura sankcija ES hartas 50.panta izpratnē neatkarīgi no tā formālās kvalifikācijas valsts tiesībās. Noteicošie kritēriji ir pasākuma bardzība, mērķis un faktiskā iedarbība uz adresātu. Līdz ar to situācijās, kad vienai un tai pašai rīcībai tiek piemērots gan šāds administratīvais piespiedu pasākums, gan arī naudas sods, rodas ne bis in idem jeb dubultās sodīšanas aizlieguma principa piemērošanas jautājums. Turklāt EST uzsver – ja vienam un tam pašam nodarījumam tiek piemēroti vairāki pasākumi, kas pēc savas būtības ir krimināltiesiski, dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt šo pasākumu savstarpēju koordināciju un kopējā sloga samērīguma kontroli.
Papildus EST uzsver, ka izšķiroša nozīme nav tam, vai valsts iestādes formāli deklarē pasākuma preventīvo mērķi. Ja pasākuma iedarbība objektīvi ir smaga un represīva, preventīvais elements pats par sevi nevar izslēgt tā krimināltiesisko raksturu.
Šī pieeja tieši ietekmē Latvijas nodokļu sankciju sistēmas vērtējumu. Latvijas tiesību sistēmā ir sastopami administratīvie pasākumi ar izteikti represīvu iedarbību, kas formāli netiek kvalificēti kā sodi, bet faktiski ierobežo personas saimniecisko darbību vai īpašuma izmantošanu. EST judikatūra nostiprina principu, ka no pamattiesību kontroles nevar izvairīties, vienkārši piešķirot pasākumiem preventīvu marķējumu.
Tiesiskais regulējums, kas nosaka augstus obligātos minimālos sodus bez iespējas tos samazināt, rada nopietnas šaubas par atbilstību ES hartas 49.panta 3.punktā nostiprinātajam samērīguma principam
Sankciju samērīgums
Trešais būtiskais aspekts ir samērīguma princips sankciju piemērošanā. EST konsekventi atgādina – pat ja dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība sankciju sistēmas izveidē, šī brīvība nav absolūta. Sankciju bardzībai jābūt sasaistītai ar konkrētā pārkāpuma smagumu, un valsts procesam jāparedz iespēja tiesai individualizēt sodu, ņemot vērā lietas apstākļus. Tiesiskais regulējums, kas nosaka augstus obligātos minimālos sodus bez iespējas tos samazināt vai aizstāt ar vieglākiem pasākumiem, rada nopietnas šaubas par atbilstību ES hartas 49.panta 3.punktā nostiprinātajam samērīguma principam.
Latvijas kontekstā šis secinājums ir īpaši nozīmīgs, ņemot vērā normatīvos regulējumus, kuros paredzēti fiksēti vai ļoti ierobežoti sodu diapazoni. EST judikatūra skaidri norāda, ka šāda pieeja rada risku neatbilstībai ES hartas 49.panta 3.punktam, ja tiesai netiek dota iespēja koriģēt soda apmēru.
Aplūkotie spriedumi nostiprina doktrinālu atziņu, ka pievienotās vērtības nodokļa tiesības nav autonomas no pamattiesību aizsardzības sistēmas. Fiskālā efektivitāte nevar tikt panākta uz tiesas kontroles, samērīguma un personu pamattiesību rēķina. Latvijas tiesu praksei šī judikatūra uzliek pienākumu ne tikai formāli piemērot ES tiesības, bet arī pārskatīt līdzšinējo pieeju pagaidu izpildei, sankciju kumulācijai un sodu individualizācijai, nodrošinot to atbilstību ES tiesību doktrīnai.
