Vienlaicīgi ar daudzu mūsu ikdienas procesu elektronizāciju arī noziedzība “pārceļas” uz digitālo vidi, aiz saviem pretlikumīgajiem darbiem atstājot vairāk vai mazāk redzamas elektroniskās pēdas. Tas arvien biežāk liek uzdot jautājumu, kas slēpjas zem jēdziena “elektroniskie pierādījumi”, kā un kur tos iegūst un izmanto noziedzīgu nodarījumu pierādīšanā?
Ņemot vērā, ka elektroniskie pierādījumi kā pierādījuma veids ir definēts tikai Kriminālprocesa likumā (KPL), kā arī saskaņā ar tiesu praksi civillietās datu nesējā esošs audiovizuāls ieraksts tiek pielīdzināts rakstveida pierādījumam, apskatīsim tikai jautājumu par elektroniskajiem pierādījumiem kriminālprocesā.
Elektronisko pierādījumu skaidrojums kriminālprocesā
Jautājums par to, kas ir elektroniskie pierādījumi kriminālprocesā, ir nesaraujami saistīts ar pierādījumu vispārīgo jēdzienu. Saskaņā ar KPL 127.panta 1.daļu pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai. Saskaņā ar šī panta 2.daļu kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem.
KPL 9.nodaļā par pierādīšanu un pierādījumiem ir norādīts, ka par pierādījumu veidiem kriminālprocesā var būt liecības, eksperta vai revidenta atzinums, kompetentās institūcijas atzinums, lietiskais pierādījums, dokuments, izmeklēšanas darbībās iegūtās ziņas. Būtiski, ka šīs KPL nodaļas 136.pants tieši regulē elektronisko pierādījumu veidu, nosakot, ka par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem elektroniskas informācijas formā, kas apstrādāta, uzglabāta vai pārraidīta ar automatizētas datu apstrādes ierīcēm vai sistēmām.
Tātad, pēc būtības ar jēdzienu “elektroniskie pierādījumi” kriminālprocesā ir jāsaprot likumā paredzētajā kārtībā iegūti un procesuālā formā nostiprināti dati:
- kas sagatavoti, apstrādāti un uzglabāti automatizētā datu apstrādes sistēmā vai ierīcē un
- kam ir saistība ar konkrēto kriminālprocesu.
Ar jēdzienu “automatizēta datu apstrādes sistēma” tiek saprasts, ka tā ir elektroniskās informācijas sistēma, datorsistēma, elektronisks tīkls, tehnisko un informācijas resursu komplekss, kam ir lietotāja pieeja. Ja divas vai vairākas automatizētas datu apstrādes sistēmas ir savienotas (ar kabeli vai vadiem, vai bez vadiem, vai savienotas abos veidos) un tās neatkarīgi no pārraidītās informācijas veida ļauj pārraidīt signālus, tad šādas sistēmas veido elektronisko sakaru tīklu – pie šādiem tīkliem pieskaitāmi satelītu, fiksētie, piemēram, kabeļtelevīzijas, radio, elektrības kabeļu sistēmas, ciktāl tās paredzētas signālu pārraidīšanai.
Savukārt ar jēdzienu “automatizēta datu apstrādes ierīce” tiek saprasta jebkura ierīce, kuras primārais uzdevums ir veikt automatizēto datu apstrādi (piemēram, dators, mobilais telefons, serveris, skeneris u. c.). Jebkura šāda ierīce vai ierīču grupa ir uzskatāma par automatizētās datu apstrādes sistēmas sastāvdaļu. Šeit būtiski uzsvērt, ka fiziskie priekšmeti, piemēram, datori, mobilie telefoni, paši par sevi nav atzīstami par elektroniskajiem pierādījumiem, jo elektronisko pierādījumu jēdziens ir attiecināms tieši uz attiecīgiem datiem, kas sagatavoti, apstrādāti vai uzglabāti kādā automatizētā datu apstrādes sistēmā vai ierīcē. Tāpat par elektroniskajiem pierādījumiem nav uzskatāmas automatizētā datu apstrādes procesā apstrādātu datu izdrukas.
Saistībā ar jēdzienu “dati” jānorāda, ka dati ir automatizētai (elektroniskai) datu apstrādei paredzētā informācija, kas ir izteikta ciparu, burtu vai simbolu veidā. Šie dati ir: abonenta dati, atrašanās vietas dati, noslodzes jeb datplūsmas dati (traffic data), satura dati, metadati. Vienkāršiem vārdiem runājot, elektronisko pierādījumu izpratnē ar datiem saprot “satura datus”, piemēram, e-pasti, teksta īsziņas, fotogrāfijas un video ieraksti, kas bieži atrodas uz interneta pakalpojumu sniedzēju serveriem, datoros vai mobilajās ierīcēs u. c., kā arī citas kategorijas dati, piemēram, abonenta dati vai datu plūsmas dati attiecībā uz kādu konkrētu tiešsaistes platformas lietotāja kontu.
Elektronisko pierādījumu iegūšanas kārtība kriminālprocesā
Dati, kurus var iegūt un nostiprināt kā elektroniskos pierādījumus, var atrasties dažādās sadzīvē bieži izmantotās ierīcēs un resursos – datoru cietajos diskos, mobilajos telefonos, kompaktdiskos, zibatmiņā, fotoaparātā, novērošanas kamerās, datu glabāšanas mākonī, interneta pakalpojumu sniedzēju serveros u. c. Lai šādus datus atzītu par elektroniskajiem pierādījumiem, kurus kriminālprocesā var likumīgi izmantot pierādīšanā, tie ne vien ir jāiegūst, bet arī jānostiprina KPL noteiktajā kārtībā.
Ierīces, kurās var atrast iespējamos elektroniskos pierādījumus, var iegūt, veicot kādu no KPL paredzētajām izmeklēšanas darbībām. Piemēram, mobilo telefonu, kas satur nepieciešamos datus, var iegūt:
- veicot notikuma vietas apskati vai apvidus teritorijas, telpas vai transportlīdzekļa apskati;
- veicot telpas, apvidus teritorijas, transportlīdzekļa un atsevišķas personas piespiedu pārmeklēšanu (kratīšanu);
- veicot izņemšanu;
- personai pēc savas iniciatīvas veicot priekšmeta izsniegšanu procesa virzītājam;
- procesa virzītājam pieprasot priekšmeta izsniegšanu.
Ja attiecīgie dati ir jāiegūst no automatizētās datu apstrādes sistēmas, tad var tikt izmantota KPL 191.pantā noteiktā kārtība, kādā procesa virzītājs var uzdot elektroniskās informācijas sistēmas īpašniekam, valdītājam vai turētājam nekavējoties nodrošināt tā rīcībā esošo noteiktu, izmeklēšanas vajadzībām nepieciešamu datu (kuru saglabāšana nav noteikta ar likumu) saglabāšanu neizmainītā stāvoklī un to nepieejamību citiem sistēmas lietotājiem. Tāpat KPL 192.panta kārtībā:
- izmeklētājs var pieprasīt, lai elektronisko sakaru komersants atklāj un izsniedz Elektronisko sakaru likumā (ESL) noteiktajā kārtībā saglabājamos datus;
- procesa virzītājs pirmstiesas kriminālprocesā var rakstveidā pieprasīt, lai elektroniskās informācijas sistēmas īpašnieks, valdītājs vai turētājs atklāj un izsniedz KPL 191.pantā paredzētajā kārtībā saglabātos datus;
- iztiesājot krimināllietu, tiesnesis vai tiesas sastāvs var pieprasīt, lai elektronisko sakaru komersants atklāj un izsniedz ESL noteiktajā kārtībā saglabājamos datus vai elektroniskās informācijas sistēmas īpašnieks, valdītājs vai turētājs atklāj un izsniedz KPL 191.pantā paredzētajā kārtībā saglabātos datus.
Ar saglabājamiem datiem ESL 1.panta 1.daļas 54.punkta izpratnē saprot ESL 100. un 101.pantā minētos noslodzes datus, atrašanās vietas datus un ar tiem saistītos datus, kas operatoram nepieciešami, lai identificētu galalietotāju, sniedzot elektronisko sakaru pakalpojumu.
Automatizētā datu apstrādes sistēmā esošos uzkrātos datus, datu vides pārmeklēšanu un piekļuvi tai, kā arī šo datu izņemšanu bez sistēmas vai datu īpašnieka, valdītāja vai turētāja ziņas jeb automatizētā datu apstrādes sistēmā esošo datu kontroli kriminālprocesā var veikt uz izmeklēšanas tiesneša lēmuma pamata KPL 219.pantā noteiktajā kārtībā. Savukārt KPL 220.pantā noteiktajā kārtībā bez sistēmas īpašnieka, valdītāja vai turētāja ziņas, pamatojoties uz izmeklēšanas tiesneša lēmumu, var veikt pārraidīto datu kontroli jeb tādu datu pārtveršanu, vākšanu un ierakstīšanu, kuri pārraidīti ar automatizētās datu apstrādes sistēmas palīdzību, izmantojot Latvijas teritorijā esošās sakaru ierīces.
Jebkurā gadījumā, veicot elektronisko pierādījumu iegūšanu, procesa virzītājam ir jāievēro elektronisko pierādījumu iegūšanas pamatprincipi:
- datu integritāte (tas nozīmē, ka datiem ir jābūt saglabātiem nemainīgā stāvoklī neatkarīgi no to iegūšanas veida un stadijas);
- procesa auditēšana (procesa virzītājam jādokumentē datu nemainīguma nodrošināšanas process, sākot no pierādījumu iegūšanas līdz brīdim, kad tos atzīst un pievieno kā pierādījumus krimināllietā);
- speciālista atbalsts (lai atrisinātu tehniskās problēmas, kas var rasties elektroniskā pierādījuma izņemšanas procesā).
Elektroniski uzglabāti dati, kas atrodas kādā automatizētā datu apstrādes ierīcē (piemēram, mobilajā telefonā), var būt ļoti sensitīvi un var tikt viegli zaudēti vai kompromitēti no ārpuses. Tāpēc, lai šos datus saglabātu nemainīgus, jāievēro īpaša rūpība attiecībā uz kārtību, kādā ierīci iegūst, un veidu, kādā ierīci uzglabā. Ārvalstu avotos norādīts, ka, lai pienācīgā kārtā iegūtu, nostiprinātu un izmantotu kādā ierīcē esošus elektroniskos pierādījumus, vēlams veikt šādas darbības:
- jāizslēdz mobilais telefons un jāizņem baterija (ja iespējams);
- ja mobilo telefonu nevar izslēgt, tas jāizolē no sakaru torņa, to ievietojot tā sauktajā Faradeja somā vai kādā citā bloķējošā materiālā, telefonā jāiestata “lidojuma” režīms, Wi-Fi un/vai Bluetooth vai citas komunikācijas sistēmas ir jādeaktivizē;
- mobilo telefonu nav vēlams ievietot plastmasas iepakojumā, jo tas var pārnest statisko elektrību vai ļaut uzkrāties kondensātam vai mitrumam;
- iegūstot datortehniku notikuma vietā, vispirms nepieciešams rūpīgi dokumentēt (vēlams veicot arī filmēšanu), kāda informācija parādās uz datora ekrāna;
- ierīcē esošo datu spoguļkopijas sagatavošanai un iegūšanai ir jāizmanto jauna atmiņas karte (nevis jau iepriekš lietota atmiņas karte).
