Apkārtraksta PDF
Andra Rubene, Māra Stabulniece
Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizliegums – kas īsti lācītim vēderā?
Gluži kā Ziemassvētku dāvana zem eglītes, negodīgas mazumtirdzniecības prakses regulējums teju, teju tūlīt sapakots un skaisti sasaiņots, tiks pasniegts Latvijas mazumtirgotājiem un piegādātājiem.
Proti, 2016. gada 1. janvārī stāsies spēkā Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums (“Likums”), un līdz ar to no Konkurences likuma (“KL”) tiks izslēgta pretrunīgi vērtētā norma, kas noteica dominējoša stāvokļa mazumtirdzniecībā ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu. Būtiskas izmaiņas ir tieši attiecībā uz pārtikas preču mazumtirgotājiem, jo aizliegtās darbības attiecināmas uz visiem pārtikas mazumtirgotājiem neatkarīgi no to faktiskās tirgus varas.
Jaunais Likums būs piemērojams aptuveni 2000 pārtikas mazumtirdzniecības uzņēmumiem Latvijā, tai skaitā 12 pārtikas preču mazumtirdzniecības ķēdes un apvienībām, kā arī lielākajiem nepārtikas preču mazumtirgotājiem.
Līdz ar to Likuma radītās izmaiņas mazāk izjutīs lielās mazumtirgotāju ķēdes, kam līdz šim jau piemērots dominējoša stāvokļa mazumtirdzniecībā ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums (Rimi un Maxima). Paredzams, ka vairāk uzmanības tiks pievērsts tirgotāju apvienībām, attiecībā uz kurām Konkurences padome (“KP”) jau veikusi tirgus uzraudzību, konstatējot vairākas potenciālās neatbilstības Likumam to darbībā no 2007.-2014. gadam.
Tāpat KP ir sagatavojusi un nodevusi publiskajai apspriešanai projektu Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma vadlīnijām (“Vadlīniju projekts”).
Šobrīd Valsts sekretāru sanāksmē ir iesniegti arī grozījumi Ministru kabineta 2008. gada 29. septembra noteikumos Nr.796 „Kārtība, kādā nosakāms naudas sods par Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā un 13. pantā paredzētajiem pārkāpumiem”, kas regulēs kārtību naudas sodu aprēķināšanai par Likuma pārkāpumiem.
Paralēli arī Eiropas Komisija ir vērtējusi mazumtirgotāju un piegādātāju (t.s. B2B jeb business-to-business) attiecības no konkurences tiesību viedokļa. Līdzīgs regulējums attīstās arī citās dalībvalstīs, kā arī ir priekšlikumi regulēt piegādātāju un mazumtirgotāju attiecības ES līmenī.
Kopumā gan Latvijas regulējums, gan vispārējā tendence citās ES dalībvalstīs un Eiropas Komisijas pieeja ir vērsta uz tādu mazumtirgotāja un piegādātāja attiecību taisnīgu noregulējumu, kas ir nošķirts no “klasiskajām” konkurences tiesību normām (līdzīgi pieejai attiecībā uz patērētāju tiesību aizsardzību). Pēc būtības šis regulējums ir daļa no komerctiesībām, kura radīšana ir pamatota ar konkurences un patērētāju aizsardzības mērķiem.
Kāda ir iesaistīto pušu pašreizējā reakcija uz šīs Ziemassvētku paciņas saturu, centās noskaidrot arī Konkurences padome šī gada 27. novembra konferencē godīgai mazumtirgotāju un piegādātāju sadarbībai, kurā ar prezentācijām bija pārstāvēti daudzveidīgi viedokļi no visām ieinteresētajām pusēm.
Kopējais noskaņojums konferencē gan liecināja par jaunā regulējuma neizpratni un daudzām neskaidrībām. Uz šī fona konferences struktūra, veidojot it kā divas frontes – piegādātāji pret mazumtirgotājiem – neradīja komfortablu vidi, kurā atklātos pušu patiesās problēmas praksē saistībā ar jauno regulējumu. Likums acīmredzami tiek uztverts ar piesardzību un zināmā mērā arī kā apgrūtinājums abām pusēm.
Lai arī Likums stājas spēkā tikai 2016.gada 1.janvārī, jau labu laiku norisinās aktīvs piegādātāju un mazumtirgotāju darbs pie šī regulējuma ieviešanas savos līgumos un praksē. Tas izrādījies vismaz tikpat grūti kā jau tika sagaidīts. No vienas puses mazumtirgotāji ir būtiski ierobežoti savā komercdarbībā, kas padarīs tos neelastīgākus attiecībā uz jebkādiem darījumiem ar piegādātājiem – piegādes tiks standartizētas un jebkādas atkāpes būs ierobežotas, to izvērtēšana aizņems papildu laiku u.tml. No otras puses piegādātāji redz prakstiskas grūtības Likuma normu piemērošanā praksē sarunās ar mazumtirgotājiem, jo izšķirošu lomu joprojām spēlē mazumtirgotāja iepirkuma vara pret piegādātāju un piegādātāju bailes no vēlākām tiešām un netiešām sankcijām pret piegādātāju, ja tas iebildīs pret negodīgajiem noteikumiem vai vērsīsies KP. Jo, kā atklājās konferencē, arī pašreiz jaunais regulējums nenovērš mazumtirgotāja centienus jaunajos līgumos iekļaut virkni noteikumu, kas ir klaji pretrunā Likumam.
Uz kuriem mazumtirgotājiem attiecas?
Ja līdz šim KL 13. pantā paredzētie ierobežojumi bija attiecināmi tikai uz tādu mazumtirgotāju, kuram ir dominējošais stāvoklis mazumtirdzniecībā, tad Likums ir piemērojams visiem pārtikas preču mazumtirgotājiem bez izņēmuma, kā arī uz mazumtirgotājiem ar būtisku ietekmi nepārtikas preču tirdzniecībā.
Pārtikas preču mazumtirgotājs ir saimnieciskās darbības veicējs, kas pastāvīgajā tirdzniecības vietā mazumtirdzniecībā pārdod pārtikas preces, vai saimnieciskās darbības veicēju apvienība, kas pārdod pārtikas preces.
Mazumtirgotājs ar būtisku ietekmi nepārtikas preču tirdzniecībā ir saimnieciskās darbības veicējs, kas, ņemot vērā savu iepirkuma varu pietiekami ilgā laikposmā un piegādātāju atkarību konkrētajā tirgū, spēj tieši vai netieši piemērot vai uzspiest piegādātājiem netaisnīgus un nepamatotus noteikumus, nosacījumus vai maksājumus un var kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci mazumtirdzniecībā jebkurā konkrētajā nepārtikas preču tirgū Latvijas teritorijā. Proti, šādai definīcijai faktiski atbilst tikai lielākie nepārtikas mazumtirgotāji, nevis jebkurš mazumtirgotājs, kā tas ir pārtikas mazumtirdzniecības gadījumā.
Ko šie mazumtirgotāji nedrīkst darīt?
Likums kā vispārēju noteikumu (ģenerālklauzulu) paredz, ka mazumtirgotājam ir aizliegts veikt darbības, kuras ir pretrunā ar godīgu saimnieciskās darbības praksi un ar kurām piegādātājiem tiek uzlikts mazumtirgotāja darbības risks, noteikti papildu pienākumi vai ierobežotas iespējas brīvi darboties tirgū.
Tālāk jaunais Likums (6. pants) nosaka konkrētas prasības, kuras ir aizliegts izvirzīt piegādātājam pārtikas preču mazumtirdzniecībā. Līdzīgi Likums (7. pants) nosaka konkrētas prasības, kuras ir aizliegts izvirzīt piegādātājam nepārtikas preču mazumtirdzniecībā. Atsevišķi Likumā ir izdalīts noteikums, ka aizliegts noteikt netaisnīgus un nepamatoti garus termiņus norēķiniem par piegādātajām precēm (8. pants).
No konkrēto normu formulējuma pirmšķietami nav skaidrs, vai gadījumā, ja puses vēlas brīvi vienoties par šādiem noteikumiem, arī ir uzskatāms, ka mazumtirgotājs ir izvirzījis/ noteicis šīs prasības. Vienlaikus analoģiski Augstākās tiesas secinājumiem par dominējoša stāvokļa mazumtirdzniecībā regulējumu, apstāklim, ka konkrētais piegādātājs (līgumslēdzējpuse) neuzskata, ka tā tiesības ir aizskartas, no Likuma viedokļa nav nekādas nozīmes, jo likums neparedz, ka KP rīcībai obligāti nepieciešams cietušā iesniegums. Arī Likuma anotācijā norādīts, ka piegādātāja piekrišana līguma noteikumiem pati par sevi nenozīmē, ka tie ir taisnīgi un pamatoti. Papildus tas skaidrojams arī ar apstākli, ka mazumtirgotājam nav iespējams novērst risku, ka piegādātājs jebkurā brīdī var argumentēt, ka pēc būtības mazumtirgotājs, izmantojot savu iepirkuma varu, ir izvirzījis šīs prasības piegādātājam. Līdz ar to, lai arī Likuma regulējums paredzēts kā mazumtirgotāja tiesību ierobežojums, faktiski tas nozīmē, ka puses nevar brīvi vienoties par konkrētajiem noteikumiem, pat ja piegādātājs ir ieinteresēts šādos noteikumos.
Tādējādi pēc būtības konkrētais regulējums aizsargā ne tikai piegādātāju attiecībās ar mazumtirgotāju, bet netieši arī mazos piegādātājus to konkurences cīņā ar spēcīgākiem piegādātājiem, kuriem objektīvi var būt interese un nepieciešamie resursi maksājumiem par plauktu vietām, papildu atlaidēm u.tml.
Likums tieši nosaka, ka pārtikas preču mazumtirdzniecībā ir aizliegts piegādātājam izvirzīt šādas prasības:
1. Tiešā vai netiešā veidā maksāt vai citādi atlīdzināt par līguma slēgšanu. Ne tikai vienreizējs maksājums, bet jebkuri citi bonusi, t.sk. vēlākas atlaides, mārketinga maksājumu vienpusēja pieprasīšana naudas izteiksmē, cenu pazeminājuma vai bezmaksas preču piegādes u.c. veidos, kuri pēc būtības ir “ieejas maksa”.
2. Tiešā vai netiešā veidā maksāt par preču atrašanos mazumtirdzniecības vietā, tai skaitā par preču izvietošanu veikalu plauktos, izņemot gadījumu, kad mazumtirgotājs ar piegādātāju noslēguši rakstveida vienošanos, ka tiks maksāts par preču papildu izkārtojumu speciālās vietās. Aizliegums attiecas uz pastāvīgajām preču izvietošanas vietām. Ne tikai vienreizējs maksājums, bet jebkuri citi bonusi, t.sk. vēlākas atlaides, mārketinga maksājumu vienpusēja pieprasīšana naudas izteiksmē, cenu pazeminājuma vai bezmaksas preču piegādes u.c. veidos, kuri pēc būtības ir “plauktu maksa”. Praksē sastopamie tiešie maksājumi – piegādātājs apņemas samaksāt pircējam par katras jaunas preces ievadi datu bāzē vai ikreizēju samaksu piegādāto preču cenu izmaiņu gadījumā. Netieši maksājumi/ bonusi – mazumtirgotājs bez maksas izmanto piegādātāja īpašumā esošo inventāru (paletes, kastes, saldēšanas iekārtas, u.c.) cita piegādātāja preču izvietošanai, transportēšanai vai uzspiež piegādātājam nepamatotu norakstāmo, t.i., atpakaļ neatdodamo, palešu procentu u.tml.
3. Kompensēt mazumtirgotāja negūto peļņu no piegādātāja piegādāto preču pārdošanas. Piemēram, gadījumos, ja preces tiek pārdotas par pašizmaksu, tuvojoties derīguma termiņa beigām.
4. Kompensēt ar jaunu veikalu iekārtošanu vai veco veikalu atjaunināšanu saistītās mazumtirgotāja izmaksas, tostarp veikt netaisnīgus un nepamatotus maksājumus par preču piegādi jaunatveramai mazumtirdzniecības vietai.
5. Iegādāties preces, pakalpojumus vai īpašumu no mazumtirgotāja norādītās trešās personas, izņemot gadījumu, kad tam ir objektīvs pamatojums un noslēgta atsevišķa rakstveida vienošanās par šo preču vai pakalpojumu pirkšanu.
6. Nodrošināt zemāko cenu, ierobežojot piegādātāja brīvību vienoties ar citu mazumtirgotāju par zemāku cenu. Par šādu ierobežojumu cita starpā var liecināt arī pienākums paziņot mazumtirgotājam cenas, kādas piegādātājs piemēro attiecībās ar citiem mazumtirgotājiem.
7. Mainīt preču specifikācijas, tai skaitā sortimentu, ja par to piegādātājam nav paziņots līgumā noteiktajā termiņā, kas nedrīkst būt īsāks par 10 dienām.
8. Pieņemt atpakaļ nepārdotās pārtikas preces, izņemot nekvalitatīvas preces un jaunas, patērētājiem nezināmas pārtikas preces, kuru piegādes vai tās apjoma palielinājuma iniciators ir piegādātājs. Piemēram, neapdomīgi prognozējot tirgus tendences vai kļūdainas plānošanas rezultātā, pasūtīto un nerealizēto preci atdod atpakaļ bez zaudējumu atlīdzināšanas, kas rodas šo preču piegādātājiem, no preču atpakaļatdošanas.
Tāda veida noteikumi, kas dod tiesības mazumtirgotājam pēc tā ieskata vienpusēji atdot iepriekš pasūtītās preces, to skaitā noteikumi:
– par preču atdošanu atpakaļ jebkurā brīdī, piemēram, to derīguma termiņa laikā, tuvojoties preču derīguma termiņa beigām vai pēc derīguma termiņa beigām;
– par preču atdošanu atpakaļ pēc preču pārdošanas veicināšanas pasākumiem (akcijām);
– par preču atdošanu atpakaļ sakarā ar preču sortimenta optimizāciju;
– par preču atdošanu atpakaļ sakarā ar preču pieprasījuma samazināšanos;
– sezonas preču atdošanu atpakaļ;
– arī uz noteikumiem, kas pēc savas būtības aizstāj preču atpakaļatdošanu, piemēram, paredzot mazumtirgotājam samaksāt noteiktu maksu par preču neatdošanu atpakaļ.
Par netaisnīgu un nepamatotu jebkurā gadījumā ir uzskatāma tādu pasūtīto preču atdošana, kuras kļuvušas nekvalitatīvas mazumtirgotāja rīcības rezultātā.
9. Tiešā vai netiešā veidā maksāt mazumtirgotājam par pārdošanas veicināšanas pasākumiem vai citādi atlīdzināt visas šo pasākumu izmaksas vai daļu no tām, izņemot gadījumu, kad mazumtirgotājs ar piegādātāju noslēguši rakstveida vienošanos par pārdošanas veicināšanas pasākumiem.
10. Kompensēt ar patērētāju sūdzību izskatīšanu saistītās izmaksas, izņemot gadījumu, kad pamatotas patērētāju sūdzības izriet no apstākļiem, par kuriem ir atbildīgs piegādātājs.
11. Noteikt netaisnīgas un nepamatotas sankcijas par līguma noteikumu pārkāpumu.
12. Veikt netaisnīgus, nepamatotus vai līgumā neparedzētus maksājumus (atlaides) mazumtirgotājam, izņemot gadījumu, kad mazumtirgotājs ir vienojies ar piegādātāju par apjoma atlaidi (atlaide, kuru piemēro atkarībā no pasūtīto preču apjoma) vai akcijas atlaidi (atlaide, kuru ierobežotā un norādītā laikposmā piemēro preču pārdošanas veicināšanai). Lai identificētu apslēptos maksājumus, par bāzi visticamāk tiks ņemti iepriekšējā līguma noteikumi un salīdzinātas izmaksas.
13. Kompensēt mazumtirgotāja izmaksas, kas saistītas ar mazumtirgotāja loģistikas pakalpojumu izmaksām, izņemot gadījumu, kad mazumtirgotājs ar piegādātāju noslēguši rakstveida vienošanos par preču izplatīšanu.
14. Kompensēt mazumtirgotāja izmaksas, kas saistītas ar tā administrēšanas izmaksām.
15. Noteikt netaisnīgus un nepamatoti garus termiņus norēķiniem par piegādātajām precēm.
a) Termiņš norēķiniem par ražotāja vai ražotāju kooperatīvās sabiedrības piegādātiem svaigiem dārzeņiem un ogām, kuru piegāde vienā kalendāra nedēļā veicama vismaz trīs reize, ir netaisnīgs un nepamatoti garš, ja tas pārsniedz 20 dienas no preču piegādes dienas, izņemot gadījumu, kad noslēgta rakstveida vienošanās ar piegādātāju par citu norēķinu termiņu, ciktāl tas nav pretrunā ar šā panta pirmās daļas prasībām.
b) Termiņš norēķiniem par piegādātajām pārtikas precēm, kuru derīguma termiņš nav garāks par 25 dienām, ir netaisnīgs un nepamatoti garš, ja tas pārsniedz 30 dienas no preču piegādes dienas.
16. Piemērot akcijas atlaidi preču pārdošanas veicināšanas laikā nerealizētām precēm, izņemot gadījumu, kad mazumtirgotājs ar piegādātāju noslēguši rakstveida vienošanos par akcijas atlaides piemērošanu preču pārdošanas veicināšanas laikā nerealizētām precēm.
17. Nepieņemt no piegādātāja pārtikas preces, kas ir derīgas lietošanai vēl vismaz divas trešdaļas no tām noteiktā derīguma termiņa, ja šis termiņš pārsniedz 30 dienas;
18. Mainīt pārtikas preču pasūtījumu divas dienas pirms preču piegādes vai vēlāk.
Jaunais Likums tieši neregulē, vai pieļaujama maksa par jaunas, patērētājiem nezināmas preces virzīšanu tirgū. Tomēr ņemot vērā vispārēju izpratni un šobrīd spēkā esošais regulējumu (KL 13. panta otro daļu), par netaisnīgu un nepamatotu nebūtu uzskatāms objektīvi pamatots maksājums par jaunas, patērētājiem nezināmas preces virzīšanu tirgū. Tomēr šādam ierobežojumam nepieciešama īpaša izvērtēšana. Piemērojamiem maksājumiem jābūt attaisnojamiem ar konkrētu ekonomisku pamatojumu, izvērtējot reālo risku, ko mazumtirgotājs šajā gadījumā uzņemas.
Savukārt nepārtikas preču mazumtirdzniecībā aizliegts piegādātājam izvirzīt šādas prasības:
1. Tiešā vai netiešā veidā maksāt vai citādi atlīdzināt par līguma slēgšanu, ja vien maksājumi nav attaisnojami ar to, ka līgums tiek slēgts ar jaunu piegādātāju, kuru nepieciešams īpaši izvērtēt.
2. Tiešā vai netiešā veidā maksāt par preču atrašanos mazumtirdzniecības vietā, tai skaitā par preču izvietošanu veikalu plauktos, izņemot gadījumu, kad mazumtirgotājs ar piegādātāju noslēguši rakstveida vienošanos, ka tiks maksāts par preču papildu izkārtojumu speciālās vietās.
3. Kompensēt ar jaunu veikalu iekārtošanu vai veco veikalu atjaunināšanu saistītās mazumtirgotāja izmaksas, tostarp veikt netaisnīgus un nepamatotus maksājumus par preču piegādi jaunatveramai mazumtirdzniecības vietai.
4. Pieņemt atpakaļ nepārdotās preces, izņemot nekvalitatīvas preces un jaunas, patērētājiem nezināmas preces, kuru piegādes vai tās apjoma palielinājuma iniciators ir piegādātājs.
5. Noteikt netaisnīgas un nepamatotas sankcijas par līguma noteikumu pārkāpumu.
6. Noteikt netaisnīgus un nepamatoti garus termiņus norēķiniem par piegādātajām precēm.
Atbilstoši Likuma anotācijai Likumā minētais aizliegto darbību uzskaitījums ir izsmeļošs.
Kurš atbild par Likuma pārkāpumu?
Likuma pārkāpumu var konstatēt KP un tiesa Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Papildus ir paredzēts, ka
personām ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu Likumā aizsargāto interešu aizskārumu (Likuma 4. pants).
KP par Likuma pārkāpumu ierosina izpētes lietu pēc savas iniciatīvas. Piegādātāji ir tiesīgi sniegt KP informāciju par iespējamajiem pārkāpumiem. Līdz ar to piegādātājs nevar prasīt pārkāpuma lietas ierosināšanu, un KP nav administratīvi tiesiska pienākuma kādā noteiktā veidā reaģēt uz piegādātāja sniegto informāciju.
Piegādātājs ir persona, kas atbilstoši ar mazumtirgotāju noslēgtam līgumam pārdod tam preces (Likuma 1. pants). Tādējādi informāciju var sniegt ne tikai pats cietušais piegādātājs, bet arī tā konkurenti, kam ir noslēgts līgums ar konkrēto mazumtirgotāju. Vienlaikus ir skaidrs, ka arī potenciālie konkurenti, kam nav līguma ar mazumtirgotāju, kā arī jebkura trešā persona var sniegt informāciju KP, un sagaidāms, ka KP šo informāciju ņems vērā.
Ja KP konstatē mazumtirgotāja darbībā pārkāpumu, tā pieņem lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu, tiesiskā pienākuma uzlikšanu un naudas soda līdz 0,2% no tā neto apgrozījuma pēdējā pārskata gadā, bet ne mazāku nekā EUR 70, piemērošanu.
Pēc būtības par Likuma pārkāpumu var tikt sodīts vienīgi mazumtirgotājs. Piegādātājs, kurš vienojies ar mazumtirgotāju par noteikumiem, kas neatbilst Likumam, tiešā veidā neatbild KP vai jebkuras trešā personas priekšā. Vienlaikus piegādātājam pārkāpuma konstatēšanas gadījumā var tikt radīti netieši riski un negatīvas sekas. Piemēram, piegādātājam ir jārēķinās ar KP aizliegumu turpmāk piemērot konkrētos noteikumus.
Papildus mazumtirgotājam ir risks, ka pārkāpuma konstatēšanas gadījumā “cietušais” var vērsties tiesā, prasot atlīdzināt zaudējumus, kas radīti ar netaisnīgo mazumtirdzniecības praksi. Piemēram, neskatoties uz to, ka piegādātājs vienojas ar mazumtirgotāju par maksājumu par plauktu vietām, piegādātājs var vēlākā posmā (īpaši, ja KP konstatējusi pārkāpumu un piegādātājs tas pašam nav jāpierāda) vērsties tiesā pret mazumtirgotāju, prasot atlīdzināt piegādātāja veiktos maksājumus.
Tāpat konkurējošais piegādātājs varētu vērsties tiesā pret mazumtirgotāju par zaudējumu atlīdzību, ja uzzina, ka tā konkurents ir vienojies ar mazumtirgotāju pretēji Likumā paredzētajam.
No praktiskās puses gan jāņem vērā, ka trešajām personām ir ievērojamas grūtības sniegt pietiekami konkrētu informāciju un pierādījumus par mazumtirgotāja un piegādātāja līgumsaistībām, kā arī pierādīt konkrētu konkurentam nodarīto zaudējumu apmēru.
Savukārt KP objektīvi varētu trūkt resursi izmeklēt lielu apjomu lietas par Likuma iespējamajiem pārkāpumiem. Līdz ar to ir svarīgas KP prioritātes lietu izskatīšanā.
Šobrīd KP prioritātes ir atspoguļotas KP Lietu prioritizācijas stratēģijā. No šīs stratēģijas ir redzams, ka dominējošā stāvokļa mazumtirdzniecībā ļaunprātīga izmantošana (kas analoģiska jaunajam Likumam) ir ar salīdzinoši zemu prioritāti, pakārtota tādām kvalifikācijām kā: horizontālā karteļa vienošanās vai vienošanās, kas satur mērķa ierobežojumu, dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (izslēdzoša rīcība); dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana; aizliegta vienošanās pēc sekām.
Paredzams, ka 2016.gada sākumā varētu tikt pieņemti būtiski grozījumi KL, kas cita starpā ietvers arī KP tiesības un principus lietu prioritizācijai. Galvenās prioritātes, ko KP izvērtēs, ierosinot lietu, būs smagāko KL pārkāpumu (karteļi), kā arī pārkāpumu, kas būtiski ietekmē konkurenci vai patērētāju kolektīvās intereses, iestādei piešķirto finanšu resursu maksimāli efektīva izmantošana, attiecīgā tirgus sektora aktualitāte.
Ja Jums rodas papildu jautājumi vai komentāri saistībā ar iepriekš izklāstīto, lūdzam sazināties ar mums. Tāpat priecāsimies, ja informēsit par citiem aktuāliem jautājumiem konkurences jomā, ar kuriem saskaraties praksē un ko būtu noderīgi iekļaut turpmākajos apkārtrakstos.
Andra Rubene, Māra Stabulniece
Apkārtraksta PDF
