“Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.” Šis teiciens labi raksturo preču zīmju tiesību jomu, kur viens no pamatprincipiem ir prioritātes princips. Ja uz vienu un to pašu vai līdzīgu apzīmējumu pretendē vairākas personas, priekšroka ir tam, kura tiesības ir agrākas. Tādēļ tiesību konfliktā izšķiroša nozīme var būt tam, kurš preču zīmes reģistrācijas pieteikumu iesniedzis pirmais. Taču vai tas nozīmē, ka pietiek vienkārši būt pirmajam? Izrādās, ka nē.
Taču vai tas nozīmē, ka pietiek vienkārši būt pirmajam?Nē. Atsevišķos gadījumos arī agrāk reģistrētu preču zīmi var atzīt par spēkā neesošu. To spilgti parāda Rūpnieciskā īpašuma apelācijas padomes 2026. gada 25. februāra lēmums lietā Nr. RIAP/2026/M 80 820-Ie (OP-2025-40).Konkrētajā lietā SIA “Black Cherry LV” kopš 2023. gada sniedza restorāna pakalpojumus ar nosaukumu “Queens Pub”, taču pati šo nosaukumu kā preču zīmi nebija reģistrējusi. Persona, uz kuras vārda tika reģistrēta preču zīme “Queen’s Pub”, iepriekš bija vadījusi šo restorānu un tādēļ zināja, ka “Black Cherry LV” jau ilgstoši izmanto attiecīgo nosaukumu.Neskatoties uz to, preču zīmes “Queen’s Pub” īpašniece iesniedza preču zīmes “Queen’s Pub” reģistrācijas pieteikumu uz sava vārda attiecībā uz identiskiem pakalpojumiem. Pēc preču zīmes reģistrācijas viņa vērsās pret sabiedrību ar prasību pārtraukt izmantot attiecīgo nosaukumu.Rezultātā bija izveidojusies paradoksāla situācija – SIA “Black Cherry LV”, kas vairākus gadus bija sniegusi restorāna pakalpojumus ar nosaukumu “Queens Pub” un izveidojusi šī nosaukuma atpazīstamību, tika prasīts atteikties no tā lietošanas tikai tādēļ, ka “Queen’s Pub” pirmā bija iesniegusi preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.
Lai gan “Queen’s Pub” īpašniece bija pirmā, kas iesniedza preču zīmes pieteikumu, Apelācijas padome secināja, ka konkrētajos apstākļos pieteikums iesniegts ar negodprātīgu nolūku. Pieteicēja apzināti centās iegūt izņēmuma tiesības uz cita uzņēmuma jau izmantotu apzīmējumu un radīt šķēršļus tā saimnieciskajai darbībai. Tādēļ preču zīmes reģistrācija tika atzīta par spēkā neesošu.Šis lēmums rada būtisku jautājumu: kāpēc šādā situācijā ar to, ka persona bija pirmā, nepietika?Izņēmums no prioritātes principa
Lai gan prioritātes princips ir preču zīmju tiesību sistēmas stūrakmens, likums paredz izņēmumus no tā piemērošanas. Viens no šādiem izņēmumiem ir gadījumi, kad preču zīmes pieteikums iesniegts ar negodprātīgu nolūku.Godprātības princips ir viens no civiltiesību pamatprincipiem, kas nostiprināts Civillikuma 1. pantā un paredz, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Šis princips darbojas arī preču zīmju tiesībās. Saskaņā ar Preču zīmju likuma 6. panta trešo daļu preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšana ar negodprātīgu nolūku ir pamats preču zīmes reģistrācijas atzīšanai par spēkā neesošu.
Tādējādi prioritātes princips nenozīmē, ka ikvienā situācijā aizsargājamas tās tiesības, kas iegūtas agrāk. Ja preču zīmes pieteikums iesniegts ar negodprātīgu nolūku, šāds pieteikums nevar kļūt par pamatu tiesību aizsardzībai tikai tādēļ, ka tas iesniegts pirmais.Kad pieteikums tiek uzskatīts par iesniegtu ar negodprātīgu nolūku?
Negodprātīga pieteikuma kritēriji ir izstrādāti Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā. Lai konstatētu negodprātīgu nolūku, jāvērtē:1) pieteikuma iesniedzēja rīcība, kas norāda uz to, ka, iesniedzot preču zīmes pieteikumu, tas rīkojies ar negodprātīgu nolūku, un,2) objektīvie apstākļi, pēc kuriem šādu rīcību var kvalificēt kā negodprātīgu nolūku1Latvijas tiesu praksē ir atzīts, ka viens no apstākļiem, kas var liecināt par negodprātību, ir tas, ka preču zīmes pieteicējs zināja vai tam vajadzēja zināt, ka attiecīgā preču zīme šajā pašā vai citā valstī pieder citai personai vai ka citai personai acīmredzami ir pamatotākas tiesības uz šādas zīmes pieteikšanu, reģistrāciju un attiecīgi iegūto izņēmuma tiesību izmantošanu2.
Savukārt lietā C-104/18 P STYLO & KOTON Eiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka negodprātīgs nolūks var pastāvēt, ja no konkrētiem, konsekventiem un objektīviem apstākļiem izriet, ka preču zīmes pieteikums iesniegts, pirmkārt, ar mērķi kaitēt konkrētas trešās personas interesēm tādā veidā, kas nav saderīgs ar godīgu praksi, vai, otrkārt, lai iegūtu ekskluzīvas tiesības mērķiem, kas nav saistīti ar preču zīmes pamatfunkciju.3
Tādējādi par negodprātīgu nolūku var liecināt gan tas, ka pieteicējs zināja vai tam vajadzēja zināt par citas personas tiesībām uz attiecīgo apzīmējumu, gan arī tas, ka pieteikuma iesniegšanas mērķis bija kaitēt citas personas interesēm vai iegūt nepamatotas priekšrocības. Preču zīmju sistēma nav paredzēta tam, lai persona ar tās palīdzību iegūtu nepamatotas priekšrocības uz cita uzņēmēja rēķina, bloķētu tā saimniecisko darbību vai piesavinātos cita uzņēmēja izveidotu reputāciju.Tieši šādi apstākļi bija nozīmīgi arī aplūkotajā lietā. “Queen’s Pub” preču zīmes īpašniece zināja, ka SIA “Black Cherry LV” jau ilgstoši izmanto nosaukumu “Queens Pub”, tomēr iesniedza “Queen’s Pub” preču zīmes pieteikumu uz sava vārda attiecībā uz identiskiem pakalpojumiem un pēc tam izmantoja iegūtās tiesības, lai vērstos pret SIA “Black Cherry LV”. Tāpēc Apelācijas padome secināja, ka pieteikums iesniegts ar negodprātīgu nolūku.Ko no tā mācīties uzņēmējiem?
No šīs lietas uzņēmējiem izriet divas būtiskas praktiskas atziņas. Pirmkārt, preču zīmi nepieciešams pieteikt iespējami agri – ideālā gadījumā vēl pirms uzņēmējdarbības uzsākšanas. Savlaicīga preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšana nostiprina tiesisko aizsardzību un izslēdz iespēju, ka cita persona varētu izmantot identisku vai līdzīgu apzīmējumu, tādējādi radot šķēršļus preču zīmes īpašnieka saimnieciskajai darbībai.Otrkārt, pat ja cita persona ir reģistrējusi preču zīmi uz sava vārda, tas vēl nenozīmē, ka tiesības uz attiecīgo apzīmējumu ir neatgriezeniski zaudētas. Tiesību sistēma paredz efektīvus instrumentus šādu situāciju risināšanai, tostarp iespēju prasīt atzīt par spēkā neesošu preču zīmes reģistrāciju, ja tās pieteikums iesniegts ar negodprātīgu nolūku. Būtiski, ka šāda preču zīmes reģistrācijas atzīšana par spēkā neesošu nav ierobežota ar konkrētu termiņu, jo piecu gadu termiņš, kas paredzēts samierināšanās gadījumos saskaņā ar Preču zīmju likuma 12. panta pirmo daļu, šādās situācijās nav piemērojams.
Tomēr šie instrumenti darbojas tikai tad, ja tiesību īpašnieks savlaicīgi pamana problēmu un aktīvi aizstāv savas tiesības. Pasivitāte šādās situācijās var būt ļoti dārga.
1 (VT 12.05.2021. spriedums lietā T-167/20, TORNADO, ECLI:EU:T:2021:257, 48. punkts);2 Augstākās tiesas 2007./2008. gada tiesu prakses apkopojums “Par tiesu praksi strīdos par tiesībām uz preču zīmi”;3 EST 12.09.2019. spriedums lietā C-104/18 P, STYLO & KOTON, ECLI:EU:C:2019:724, 46. punkts.
