Partneris Sandis Petrovičs, vecākā juriste Elīza Siliņa
Plašu sabiedrības un atsevišķu politisko spēku uzmanību ir izpelnījušās biedrības “Tiesiskums.lv” aktivitātes un solījumi elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (plašāk pazīstamas ar abreviatūru OIK) maksātāju vārdā atgūt no valsts tās it kā nelikumīgi iekasētos OIK maksājumus. Tomēr šīs diskusijas, kurām auglīgu augsni veido pats sabiedrībā gadiem ilgi mitušais un neaizmirstamais OIK “bubulis”, daļēji balstās uz vairākiem juridiskiem pieņēmumiem par to, ko tieši Eiropas Komisija savos lēmumos ir secinājusi un kādā procedūrā šādu atmaksu vispār varētu sekmīgi atgūt.
Nevar nepamanīt, ka dažiem populistiskiem saukļiem tiek piešķirts tiesiskas pārliecības iespaids, lai gan juridiskais pamats tiem ir visai trausls. Tomēr priekšvēlēšanu gaidās, kad ļaužu prāti tiek kairināti ar dažāda rakstura un satura solījumiem, cilvēki neapzināti vai apzināti var izvēlēties nepievērst uzmanību allaž svarīgajām detaļām.Kas tieši tika atzīts Eiropas Komisijas lēmumos?
Nav noslēpums, ka Eiropas Komisija savos 2017. un 2020. gadā pieņemtajos un uz OIK kā valsts atbalsta mehānismu attiecināmajos lēmumos atzina, ka Latvija pirms šāda atbalsta īstenošanas nav par to pienācīgi paziņojusi Eiropas Komisijai, kā dēļ tas līdz saskaņošanas brīdim ir uzskatāms par “nelikumīgu”.Šeit būtiski precizēt, ka Eiropas Savienībā jebkāds dalībvalstu atbalsts privātiem tirgus dalībniekiem pēc būtības ir aizliegts, lai novērstu konkurences kropļojumus un selektīvas priekšrocības, kā arī mazinātu nesaskaņotu valsts iejaukšanos tirgus darbībā. Tomēr Eiropas Savienības normatīvajos aktos ir noteikta virkne izņēmumu, kad šāds atbalsts ir pieļaujams. Vienlaikus kā kontroles mehānisms dalībvalstīm ir noteikts pienākums šādu atbalstu iepriekš saskaņot ar Eiropas Komisiju.Attiecīgi, ja saskaņojums ar Eiropas Komisiju nav veikts, atbalsts tiek uzskatīts par “nelikumīgu” neievērotās procedūras dēļ. Tomēr minētais pārkāpums nenozīmē, ka piešķirtais atbalsts būtu neatbilstošs normatīvajiem aktiem pēc savas būtības, kas ir primārais kritērijs, kuru Eiropas Komisija saskaņojuma procedūrā vērtē. Šajā gadījumā Eiropas Komisija, analizējot OIK mehānismu pēc būtības, atzina to par regulējuma kritērijiem atbilstošu un pieļaujamu atbalstu.Tādējādi problēma bija nevis pašā piedāvātajā OIK mehānismā, bet gan procedūras neievērošanā, kas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumā trāpīgi nodēvēts par “birokrātisku uzdevumu”.Kādēļ OIK “shēma” tika pārtraukta?
Lēmums pārtraukt OIK maksājumu iekasēšanu no elektroenerģijas lietotājiem nebija saistīts ar Eiropas Komisijas lēmumiem. Tā bija Latvijas likumdevēja politiska izvēle, kas tika balstīta uz secinājumiem, ka OIK mehānisms praksē tomēr nenes plānotos ieguvumus sabiedrībai un atsevišķos gadījumos pat rada augsni prettiesiskai rīcībai.Vai Eiropas Komisijas lēmumi ir pamats OIK atmaksai?
Publiskajā telpā paustais apgalvojums, ka Eiropas Komisijas secinājums par “nelikumīgu” valsts atbalstu tūlītēji rada tiesības atgūt samaksāto OIK, neatbilst juridiskajai realitātei.Eiropas Savienības tiesības jautājumu par nelikumīga valsts atbalsta sekām atstāj dalībvalstu ziņā un tās skaidri nosaka, ka šīs sekas tiek vērtētas atbilstoši attiecīgās valsts nacionālajam tiesiskajam regulējumam un tajā noteiktajiem zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumiem.Izrietot no minētā, lai panāktu nelikumīgi noteiktu un iekasētu OIK maksājumu dēļ personām radītu zaudējumu atlīdzību, šīm personām (vai kādam to vārdā) ir jāceļ tiesā attiecīgas prasības. Savukārt, lai cerētu uz prasību apmierināšanu un zaudējumu atlīdzību, prasītājiem ir jāpierāda visi Latvijas tiesībās vispāratzīti zaudējumus atlīdzības priekšnoteikumi – atbildētāja (prezumējami Latvijas valsts) pieļautā prettiesiskā rīcība, zaudējumu esamība un cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un nodarītajiem zaudējumiem.Neviens no Eiropas Komisijas pieņemtajiem lēmumiem paši par sevi šos priekšnoteikumus nenodibina. Tamdēļ eventuālajiem prasītājiem, atbildētājam un Latvijas tiesām kopīgi nāksies noskaidrot, kas konkrētajā gadījumā vispār ir uzskatāma par prettiesisku rīcību un vai tā ir radījusi tiesību aizskārumu.Zaudējumu atlīdzības mērķis ir nodrošināt pēc iespējas pilnīgāku tāda stāvokļa atjaunošanu, kāds būtu bijis, ja aizskārums nebūtu noticis. Ja pieņem, ka par nelikumīgu rīcību ir uzskatāma valsts atbalsta savlaicīga nepaziņošana Eiropas Komisijai, tad jāvērtē vai šī nepaziņošana patiesi ir cēlonis nelikumīgo OIK maksājumu radītajiem “zaudējumiem”? Vai personu veiktie OIK maksājumi un tādēļ piedzīvotie “zaudējumi” būtu citādi, ja Latvijas valsts būtu pienācīgi izpildījusi savu “birokrātisko uzdevumu” un pienācīgi informējusi Eiropas Komisiju par pašas Komisijas atzīto un pēc būtības ar Eiropas iekšējo tirgu saskanīgo valsts atbalstu? Mūsu ieskatā cēloņsakarības saskatīšana starp procedūras pārkāpumu un tādēļ piedzīvotiem jebkādiem zaudējumiem kļūst ārkārtīgi sarežģīta.Tieši šo juridiski sarežģīto jautājumu dēļ saistošu viedokli par iespējamo zaudējumu esamību, to apmēru un cēloni var izteikt vienīgi Latvijas tiesas, analizējot iespējamo prāvnieku iesniegtos pierādījumus.Paralēli jautājumam par zaudējumu atlīdzības pamatotību, jautājumi var rasties arī attiecībā uz šādas prasības noilgumu, kas pats par sevi nav viennozīmīgi nosakāms un, iespējams, var nesakrist ar biedrības “Tiesiskums.lv” pausto viedokli.Laiks rādīs, vai attiecīgas prasības vispār nonāks tiesā un kāds būs tiesas skatījums uz to. Līdz šim Latvijas tiesām nav bijusi iespēja lemt par šādiem jautājumiem un tas noteikti nebūs vienkāršs uzdevums. Taču viens ir nepārprotami skaidrs – šie jautājumi juridiskās sarežģītības dēļ ir risināmi vienīgi tiesā. Mēģinājumi pašmērķīgi radīto problēmu risināt ar citiem instrumentiem, piemēram, ar priekšvēlēšanu solījumiem, nozīmētu vien kādu reiz sliktu politisku lēmumu aizstāšanu ar citiem.
