Juristu un grāmatvežu sadarbība bieži ir sarežģīta, jo juristi ne vienmēr izprot grāmatvežu bažas, īpaši saistībā ar darījumu struktūrām un nodokļu jautājumiem, turklāt Latvijā ir maz juridisko speciālistu ar padziļinātām finanšu zināšanām, kas ir būtiski strauji mainīgā un nereti nepārdomātā likumdošanas vidē. Šos jautājumus Žurnāla Bilance intervijā apspriež nodokļu eksperts Rūdolfs Vilsons.
Kādas ir juristu un grāmatvežu attiecības? Grāmatveži droši vien prasa pateikt, kā ir pareizi skaitļu valodā, kas jādara, bet juristi ne vienmēr zina un saprot grāmatvežu bažas.
Pārsvarā darbojamies korporatīvo tiesību jomā un palīdzam uzņēmumiem dažādos darījumu veidos – gan uzņēmumu strukturēšanā (uzņēmumu apvienošana, iegāde, grupas struktūras izveide), gan esam iesaistīti uzņēmumu saimniecisko darījumu plānošanā un izmaiņās. Lai minēto īstenotu labākajās klienta interesēs, juristiem, grāmatvežiem un citiem procesā iesaistītajiem nepieciešama vienota izpratne par jautājumiem, pie kuriem strādājam. Mums jāsaprot klienta patiesā vajadzība, lai kopīgiem spēkiem spētu nonākt pie vajadzīgā rezultāta. Lai sniegtu klientam vajadzīgo padomu, nereti mums visupirms no klienta ir nepieciešams atbalsts – informācija tieši no uzņēmuma “iekšienes”. Tas, kas šo atbalstu sniedz, ir vai nu finanšu direktori, vai grāmatveži, kas spēj parādīt kopējo ainu, kā arī norādīt uz svarīgajām detaļām – uzņēmuma struktūru gan no finanšu posteņiem, gan no tā, no kādām juridiskām struktūrām uzņēmums sastāv. Līdz ar to sadarbība starp juristiem un grāmatvežiem iet roku rokā.
Ikdienā ar grāmatvežiem saskaros jautājumos, kas vairāk vai mazāk saistīti ar nodokļiem. Ikdienas nodokļu konsultācijās, kā arī sarežģītākos, uzņēmumu un darījumu strukturēšanas gadījumos, kur grāmatveži nereti ir tie, kuriem ir dzīvē jāievieš uzņēmumu vadības vai īpašnieku – vizionāru lēmumi. Ne visi nodokļu jautājumi ir grāmatvežu regulārajā dienas kārtībā, attiecīgi, lai nonāktu pie pareizākajiem risinājumiem un apzinātu iespējamos nodokļu riskus, uzņēmumu finanšu cilvēki un grāmatveži vēršas pēc viedokļa pie mums.
Prakse rāda, ka veiksmīga juristu un grāmatvežu sadarbība ir strukturētas komunikācijas jautājums. Juristam, konsultantam, kas vēršas pie grāmatveža, jau ir praktiskās grāmatvedības pamatzināšanas, kas sekmīgi ļauj strukturēt un virzīt sarunu tā, lai kopā varētu pievērsties arī detalizētajām praktiskajām jautājuma niansēm.
Kā darījumu veidus minējāt uzņēmumu apvienošana, iegāde, pārstrukturēšana, uzņēmumu grupu struktūras izmaiņas.
Uzņēmumus apvienojot, sadalot vai citādi restrukturizējot papildus juridisko jautājumu sakārtošanai neizbēgami jāveic izmaiņas uzņēmumu bilancēs, finanšu pārskatos, ko veic grāmatveži. Tas noved pie dažādiem jautājumiem, kas skar arī nodokļus. Paralēli vienmēr ir aktuāli praktiski ikdienas jautājumi, kas saistīti ar tiesību aktu izmaiņām, to piemērošanas praksi Valsts ieņēmumu dienestā (VID), tiesā.
Nereti, notiekot strukturālām izmaiņām uzņēmuma vai uzņēmumu grupas iekšienē, grāmatvežiem nepieciešama ciešāka sadarbība ar VID, gūstot noteiktu informāciju vai saskaņojot savu viedokli ar VID. Mēs esam tie, kas palīdz noformulēt jautājumus tā, lai uzņēmums, vēršoties VID ar vēstuli vai VID saistošas uzziņas pieprasījumu, saņemtu sev nepieciešamo atbildi.
Grāmatveži, kas ir savas jomas profesionāļi, bet ikdienā, iespējams, nav ciešā sadarbībā un komunikācijā ar VID, ne vienmēr spēj izklāstīt nepieciešamo jautājumu tā, lai no VID saņemtu gaidīto atbildi. Ir jāgūst šajā vidē zināma pieredze, lai saprastu, kāds komunikācijas ceļš ejams, vai gluži vienkārši kādā veidā jāformulē jautājums, lai VID sniegtu atbildi vai skaidrojumu pēc būtības.
Latvijā ir salīdzinoši maz juristu/advokātu ar finanšu/grāmatvedības zināšanām. Vēl mazāk juristi/advokāti ir sertificēti nodokļu konsultanti. Droši vien būtu lieliski, ja arī grāmatvedim būtu juridiskās zināšanas.
Mūsu ikdienā sadarbība starp juristiem un grāmatvežiem ir ļoti cieša. No vienas puses – jā, sadarbība nevedas tik raiti, ja viens speciālists īsti nepārzina otra “lauciņu”, bet tas ir abpusēji. Klients no advokāta vairs neprasa tikai jurista amata prasmes, bet ir pašsaprotami, ja bez zināšanām klienta biznesā, jurists orientējas arī finanšu jautājumos, spēj tvert arī grāmatvedības jomu. Sadarbībā ar grāmatvedi vai finanšu direktoru ir jāsaprot, kur slēpjas konkrētā problēma un kāds ir tās iemesls.
Piemēram, pirms uzņēmuma iegādes pircēja juristi un nodokļu konsultanti bieži veic uzņēmuma iepriekšējo izpēti cita starpā lūdzot sniegt grāmatvedības rīcībā esošu informāciju. Gadās tā, ka grāmatveži nav tie runātīgākie – tad nu mums jācenšas nodibināt saite un jāuzdod pareizie jautājumi, bet to var darīt tad, ja ir skaidrība par risināmo problēmu.
Tāpat itin bieži uzņēmumu padziļināto pārbaužu ietvaros, kad nepieciešams informāciju iegūt no klienta, grāmatveži īsti nesaprot juristu pieprasījumus – izmantoto terminoloģiju, tad vai nu ir jāprasa konkrēti – virsgrāmata, noteikti konti – vai kopīgi jāpārrunā vestās grāmatvedības principi. Juristu vidū ir sastopama problēma, ka kolēģi, kas mazāk darbojas ar grāmatvedības, finanšu jautājumiem, uzņēmumu pārbaudes procesos nāk un prasa, vai pareizi izprot grāmatveža atsūtīto informāciju. Šādos gadījumos dati, kurus sniedz grāmatvedis, ir “jātulko”.
Līdz ar to secinām – jā, vislabākais rezultāts sasniedzams, ja ir zināšanas un praktiskā pieredze vairākās jomās – gan grāmatvedībā, gan tiesībās. Latvijā nav daudz nodokļu konsultantu kam izglītība vai praktiskā pieredze minētajās jomās pārklātos, attiecīgi praksē zināšanu trūkums var radīt zināmu stresu pušu komunikācijā, kas var nenovest pie ideālā rezultāta.
Likumdošanas process ir gana straujš, reizēm nepārdomāts un neplānots.
Taisnība – sevišķi nodokļu jomā. Pērnais gads ir bijis izmaiņām bagāts. Mēnesi, pusotru pirms gadu mijas parādījās jauni grozījumi, piemēram, grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākumu nodokli” un Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likumā. Kārtējo reizi grozījumi šajos likumos plašākai sabiedrībai kļuva zināmi pavisam neilgi pirms pieņemšanas. Lieki teikt, ka pieņemtie grozījumi skar plašu iedzīvotāju loku, tādēļ būtu saprātīgi sagaidāms, ka sabiedrība tiek laicīgāk par grozījumiem informēta. Uzņēmumu budžeta plānotājiem, gan grāmatvedim, gan grāmatvedības IT sistēmu uzturētājam būtu saprātīgi laicīgi jāuzzina, kā mainīsies algu aprēķins, kāds būs ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) neapliekamais minimums nākamajam gadam. Klientiem ārvalstu investoriem, kas salīdzinoši nesen uzsākuši savu darbību Latvijā, grūti 1. decembrī paskaidrot, ka nevaram pilnībā apgalvot, kādas iecerētās nodokļu izmaiņas stāsies spēkā no 1. janvāra.
Nereti, tās nav tikai likmju, bet kompleksas finanšu plānošanas, arī grāmatvedības sistēmu izmaiņas. Gada nogalē pieņemtie nodokļu likumu grozījumi īpaši ietekmē ārpakalpojumu grāmatvežu, kam vienlaikus jāapkalpo vairāki uzņēmumi, darba gaitu. Tas prasa lielu spriedzi – sagatavoties izmaiņu ieviešanai tik īsā laikā, kādā ir tapuši un pieņemti šie grozījumi.
Varam cerēt, ka nākotnē šīs izmaiņas būs pārredzamākas un prognozējamākas, lai gan neredzu pamatu optimismam, ka šis likumdošanas process varētu mainīties.
Kādi ir ieteikumi, kā juridiskais konsultants var palīdzēt sekot gan pieņemtajām, gan plānotajām likumu izmaiņām?
Ar nodokļus regulējošajiem ministriju izstrādātajiem likumprojektiem un Ministru kabineta noteikumu projektiem iespējams iepazīties Ministru Kabineta mājas lapā, bet Saeimā iesniegtos likumprojektus jāmeklē Saeimas mājas lapā. Juristam liels ikdienas palīgs ir likumi.lv un www.lv portālos publicētā informācija par likumdošanas jaunumiem, tajā skaitā Valsts kancelejas apkopojumi par izmaiņām likumos un noteikumos.
Pirms uzņēmējdarbību ietekmējošas likumdošanas iniciatīvas nonāk Ministru kabinetā vai Saeimā, praktiski vienmēr viedokļu apmaiņa notiek Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijā, kur iespējams sniegt viedokli saistībā ar konkrēto grozījumu izstrādi. Arī mēs, mūsu biroja pārstāvji nereti piedalāmies šajās diskusijās, jo pārzinām praktisko pusi, varam sniegt viedokli par to, kur redzam potenciālos promblēmjautājumus, ko tad iespējams novērst pirms konkrētā iniciatīva ir šādā redakcijā pieņemta Saeimā.
Ja gadās kādas neskaidrības ar VID, klienti droši vien vēršas pēc palīdzības pie jurista – nodokļu konsultanta.
Nereti situācijās, kad VID vēl nav uzsācis nodokļu pārbaudi, bet vēršas pie klienta ar jautājumiem, klienti izvēlas piesaistīt juristu nodokļu konsultantu jau sākotnējā komunikācijā ar VID. To viennozīmīgi arī iesakām darīt. Šādās situācijās sniedzam klientam savu skatījumu, situācijas vērtējumu, nereti pastarpināti caur klientu komunicējam ar VID – sagatavojam pieprasīto informāciju, pieredzes vadīti vēršam klienta uzmanību uz būtiskāko. Bez juridiskām niansēm bieži mūsu pievienotā vērtība ir zināšanas par to, kādu informāciju VID prasa un ko sagaida no klienta, cenšamies lasīt starp rindām. Proti, ko VID, atsūtot uzņēmumam vēstuli, patiesībā grib redzēt, kas VID varētu interesēt vairāk. Palīdzam klientam noformulēt viedokli un izklāstīt situāciju. Tās var būt atbildes uz VID vēstulēm, kurās ir jautājumi par konkrētiem darījumiem – kāpēc tā un ne citādi, kas ir darījumu partneri, vai uzņēmums ir pārliecinājies par darījumu partneru esamību, vai ir zināms, kur faktiski nosūtītā prece nonāk, kā pakalpojums tiek sniegts, utt.
Nākamais solis ir nodokļu pārbaudes – lai arī visbiežāk tiekam iesaistīti jau audita veikšanas procesā, sanāk lietā iesaistīties arī brīdī, kad VID jau ir vecis auditu, sastādījis gala ziņojumu. Šajā brīdi klients saprot, kur VID ieskatā ir problēma ar nodokļiem. VID ir konstatējis faktus, ka darījumi nav notikuši vai notikuši kaut kādā noteiktā kārtībā. Klientam ir savs viedoklis par VID iebildumiem, un notiek audita lēmuma apstrīdēšana. Šajā brīdī aktīvi iesaistās advokāti, mēģinām savākt visu aktuālo informāciju no uzņēmuma, kā ir notikuši darījumi un ko vēl ir nepieciešams prezentēt VID, lai aizstāvētu uzņēmuma pozīciju.
Komunikācijas problēmas
Nereti šādās situācijās mēdz būt komunikācijas problēmas – uzņēmuma pārstāvji, kas visbiežāk tiešām ir grāmatveži, sēžot pie viena galda ar VID darbiniekiem, ne vienmēr aizdomājas, ka viņu bizness nav tik pašsaprotams – VID pārstāvji to nepārzina. Uzņēmuma darbiniekiem procesi uzņēmumā šķiet pašsaprotami – sūtām preci, pievienojam pavadzīmi, komunicējam e-pastos vai pa telefonu… Bet, paskatoties no malas, bizness nav tik pārskatāms, kā varētu šķist vai uzņēmuma darbiniekiem gribētos, vai arī VID nav detalizēti iedziļinājies uzņēmuma procesos un tam uzrādītajos dokumentos. Ja arī ar VID pārstāvjiem notiek klātienes sarunas, problēma mēdz būt tā, ka ne vienmēr uzņēmuma darbinieki izstāsta VID, ko tam būtu nepieciešams zināt. Proti, uzņēmuma darbinieki katrs atbild uz VID uzdoto jautājumu, bet nenojauš, ka VID nav saprotams kopējais uzņēmuma darbības modelis, tādēļ darbinieka teiktais var tikt iztulkots tā, ka kontekstā process VID nav saprotams, vai noved pie nepareiza VID secinājuma.
Rezultātā ir tapis VID audita lēmums, kas ir nelabvēlīgs vai daļēji nelabvēlīgs uzņēmumam, un tas ir jāapstrīd. Sākotnēji tas tiek apstrīdēts VID ģenerāldirektoram. Ja tas ir nelabvēlīgs, tiek gatavots pieteikums Administratīvai tiesai par VID ģenerāldirektora lēmuma atcelšanu.
Vai var pārliecināt VID ģenerāldirektoru lēmumu mainīt jeb tomēr lielākajā daļā gadījumu tas paliek nemainīgs un ir jāvēršas tiesā?
VID pieņemtie nodokļu pārbaužu lēmumi pašā VID tiek atcelti reti. Ar VID ģenerāldirektora lēmumu tiek grozītas sākotnējos lēmumos pieļautās kļūdas, taču lēmumi pēc būtības tiek atcelti reti. Arī pārsūdzot VID ģenerāldirektora lēmumu tiesā, kopējā statistika ir par labu VID. Lai to mainītu un panāktu nodokļu maksātājiem labvēlīgākus tiesas spriedumus, domāju, laicīgi jāveic manis minēti mājas darbi – laicīga komunikācija ar VID un laicīga pierādījumu sagatavošana jau pirmstiesas procesā.
Manā pēdējā laika pieredzē ar VID ir jūtama tendence, ka VID patiešām vairāk iedziļinās tam sniegtajā informācijā, uzlabojusies lēmumos paustā argumentācija un pamatojums, arvien retāk sastopamies ar tipveida pieeju.
Ja VID pārbaužu laikā konstatē nenomaksātus nodokļus, nodokļu maksātājiem ir iespēja, apņemoties tos samaksāt, būtiski samazināt nokavējuma naudu un soda naudu, ja tāda ir aprēķināta. Jo ātrāk notiek vienošanās, jo lielāks ir šo maksājumu samazinājums.
Jā, likums piedāvā iespēju samazināt nokavējuma naudu un soda naudu, ja nodokļu maksātājs ir gatavs vienoties un apņemas samaksāt konstatētos nenomaksātos nodokļus. Vienkāršoti sakot – jo ātrāk nodokļu maksātājs piekritīs VID lēmumam, jo beigās būs mazākas sankcijas. Tomēr jāuzsver, ka, ja uzņēmums sākotnēji nepiekrīt VID lēmumam, tas visu nezaudē, arī vēršoties tiesā. Vienošanās process regulēts tā, lai arī uzsākot tiesvedību ar VID un nodokļu maksātājam aizstāvot savas tiesības tiesas ceļā, joprojām paliek iespēja ar VID vienoties.
Prakse rāda, ka, lai arī tiesa ne reti lemj par labu VID, notiek lietas saprātīgās izskatīšanas fāze. Nodokļu maksātājs var mēģināt pārliecināt tiesu, ka tas sākotnēji nav ticis saprasts, nav izvērtēti visi iesniegtie pierādījumi vai attaisnojošu iemeslu dēļ tas nav iesniedzis visus pierādījumus savlaicīgi. Tā zināmā mērā ir saruna ar tiesu par faktiem un procesu pēc būtības.
Ja tiesa pārsvarā atstāj negrozītu VID lēmumu, vai ir saprātīgi iesniegt pieteikumu tiesai?
Šeit, protams, jautājums ir par samērīgumu, par summām, kādas ir liktas uz spēles. Par to, cik ļoti nodokļu maksātājam ir brīvo līdzekļu, pārliecības, vēlmes iesaistīties tiesas procesā, tajā skaitā iesaistīt grāmatvedi, juristu, lai dotos uz tiesu un savu viedokli aizstāvētu.
Dažādās situācijās ir dažādas nostājas, stratēģijas. Uzņēmējam, esot pārliecinātam par to, ka nav rīkojies ļaunā nolūkā, taisnības panākšana tiesā var būt arī finansiāli neizdevīga. Ir reizes, kad VID lēmums ir jāpārsūdz, jo nelabvēlīgs lēmums nenozīmē tikai finansiālas sekas, tam var būt būtiska ietekme uz uzņēmēja nākotnes biznesu.
Ņemot vērā pastāvošo tiesu un VID praksi, nojaušam, par kādiem jautājumiem ir vērts vērsties tiesā un cīnīties tā, lai tas tomēr nebūtu finansiāli neizdevīgi un nodokļu maksātājs spētu savas tiesības aizstāvēt sekmīgi. Tāpat ir lietas, kurās fakti ir objektīvi nepierādāmi, jo uzņēmēji nav veikuši visas nepieciešamās darbības. Tad, iespējams, nav vērts tērēt resursus, ja vien pārsūdzēšana nav nepieciešama citu iemeslu dēļ.
Visbiežāk, kad vēršamies tiesā, redzam, ka ir objektīvi lietas aspekti, ko VID nav līdz galam izpratis. Daļu nepierādīsim, bet par citu jautājumu ir jāiet un jācīnās, jo lēmums nav taisnīgs pēc būtības. Pierādījumu kopumu mēģinām pasniegt tā, lai tiesai veidojas izpratne un ir skaidrs, ka VID konkrētajā jautājumā nav iedziļinājies, vai nav sapratis situāciju, tādēļ pieņemamais lēmums ir jāatceļ.
Juristi ir atzinuši, ka tiesas nereti nepārzina biznesu, nav izpratnes par to, kā biznesa procesi notiek dzīvē.
Klasiski arī advokātiem nav zināmas biznesa nianses vai grāmatvedības un nodokļu praktiskā puse, bet, ikdienā praktizējot šādās lietās, ir iespēja iet uz tiesu un skaidrot, argumentēt, strādāt tā, lai spējam izskaidrot tiesai, kā notiek procesi, kāds regulējums attiecināms, utt.
Pirms gadiem darījumi notika vienkāršāk. Šobrīd elektroniskā vide, informācijas aprite, preču piegāžu un pakalpojumu sniegšanas veidi nereti ir daudz sarežģītāki. Tas ir normāli, ka tiesa nevar pārzināt visu, tādēļ procesā iesaistītajām pusēm ir jāskaidro lietas apstākļi, un tiesai, balstoties uz tiem, ir jācenšas procesi izprast. Procesā advokāti ir kā “acis no malas” – no klienta noskaidrojam faktiskos apstākļus, izprotam viņa biznesu un to tiesā prezentējam.
Tieši to arī nesen tiesas sēdē darīju – stundu skaidroju, kāds ir klienta specifiskā biznesa modelis, kā tiek organizētas konkrēto preču piegādes. Vērsu uzmanību uz niansēm, kādēļ konkrētās preces nevarēja piegādāt no vienas valsts un kādēļ tas darīts no citas. Lai arī no malas šādu piegāžu ceļš var šķist neloģisks un aizdomīgs, redzot aprēķinus, kļūst skaidrs, kur veidojas bizness. Diemžēl ne vienmēr nodokļu maksātāji tiesā šo skaidrojošo darbu veic pietiekami rūpīgi, un ne vienmēr tiesai ir laiks un vēlme izprast situāciju līdz niansēm. Šādos gadījumos tas noved pie nodokļu maksātājam nelabvēlīga, bet VID labvēlīga sprieduma.
Ieteikums – jau brīdī, kad VID uzdod pirmos jautājumus, neslēpt informāciju, stāstīt, rādīt, iepazīstināt, zīmēt struktūru, lai ir skaidrs, kas ko un kāpēc procesā dara.
Uzņēmēji ne pārāk vēlas atklāt informāciju par savu biznesu.
Tā ir problēma. Uzņēmēji bieži mēģina par savu uzņēmumu un aktivitātēm VID izstāstīt tikai minimumu. Ja VID ir gatavi sadarboties, arī uzņēmējam ir jāpārkāpj slieksnis, un informācija ir jāsniedz. Turklāt pēc iespējas ātrāk, lai sadarbību būtu raita, jautājumi nepaliek neatbildēti un pat, ja sākotnēji šķiet, ka VID pārstāvji ir situāciju izpratuši, par to būtu jāpārliecinās.
Vai ir kāda atšķirība starp Eiropas Savienības (ES) tiesu praksi un Latvijas tiesu praksi?
Eiropas Savienības tiesa (EST) ir augstākā tiesa, kas izskata jautājumus saistībā ar Eiropas Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, tostarp nodokļu tiesību jomā. Tiesa, kas rada tiesu praksi visas Eiropas Savienības līmeni. EST spriedumi ir pamatinformācijas avots, kur gan mums smelties informāciju, par to kā lietas notiek citās valstīs, gan arī aizstāvēt savu pozīciju attiecībā uz to, vai Latvijā ir pareizi ieviests likums, vai ir kādas nianses, kas būtu jāinterpretē citādi Latvijas nodokļu piemērošanā.
Izskatot nodokļu strīdu Latvijas tiesā, tiesa spriedumā atsaucas uz EST atziņām un praksi. Tādējādi tiek panākta vienveidīga tiesību normu interpretācija Eiropas Savienības līmenī.
Uz EST atziņām atsaucas arī VID, gatavojot atbildes vai pieņemot lēmumus Latvijas nodokļu maksātājiem. Gadās gan, ka EST tiesu prakse ieņēmumu dienestu sasniedz vēlāk kā gribētos, sevišķi jautājumos, kas būtu lemjami par labu nodokļu maksātājiem. Ja tā noticis, tad, pārsūdzot VID lēmumu tiesā, tiesa vērtē VID rīcību vai pieņemto lēmumu un lemj, vai tas ir atbilstošs Latvijas likumam un EST interpretācijai.
Ko Latvijas VID vajadzētu ņemt vērā no EST tiesu prakses? Ko citādāk dara Lietuvas un Igaunijas ieņēmumu dienesti?
Situācijas ir daudz un dažādas, un pēc būtības nevar būt tā, ka VID prakse atšķiras no EST secinājumiem, tomēr ir jautājumi, kuros VID situāciju izprot vai vēlas izprast citādi, kā to līdzīgās lietās lēmusi tiesa.
Piemēram, jautājums par Latvijas nodokļu maksātāja pienākumu vērtēt savu ārvalsts darījuma partneri un tā veiktās darbības saistībā ar nodokļu nomaksu savā valstī. Ir skaidrs, ka, piegādājot preci ārpus Latvijas, Latvijas nodokļu maksātājam ir jāsaprot, kam prece ir piegādāta, kas ir preces saņēmējs. Tomēr nereti ar VID šeit ir diskusija: vai Latvijas nodokļu maksātājam bez tā, ka tas regulējumā noteiktajā kārtībā ir identificējis savu darījumu partneri, ir nepieciešams pārliecināties arī par to, vai darījumu partneris par attiecīgo preču piegādi savā valstī veicis visus ar nodokļu samaksu saistītos pienākumus.
EST pareizai nodokļu nomaksas kārtībai pārrobežu darījumos nosaka konkrēti izpilamus kritērijus. Ir jāpārliecinās, ka prece tiešām ir piegādātā konkrētajam PVN maksātājam. Nodokļu samaksas pienākums otrā valstī netiek uzlikts uz Latvijas uzņēmēju pleciem. Tas objektīvi nav nepieciešams un nav iespējams. Diemžēl VID prakse un arī Latvijas tiesu prakse šāda veida lietās Latvijā nav viennozīmīga.
Attiecībā uz EST spriedumos pausto atziņu piemērošanu VID ikdienas darbā, šķiet, ka salīdzinoši ar kaimiņvalstīm, mums ir lielāka inerce – šīs atziņas tiek ieviestas un izmantotas lēnāk.
Nodokļu maksātājiem, kas veic starptautiskus darījumus, ir būtiski, ja valstīs, kurās tie darbojas, ir līdzīgi nodokļu administrēšanas principi un nav pārsteigumu par to, kā likums tiek interpretēts vienā vai otrā valstī, ja EST jau par konkrēto jautājumu ir devusi savu vērtējumu.
Nodokļu administrāciju loma
Ja nodokļu administrācijas operatīvi reaģē un to prakse sevišķi uz pārrobežu nodokļu piemērošanu ir vienveidīga, ja tiesas pie vienādiem apstākļiem lemj līdzīgi Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, tad skaidrs, ka nodokļu maksātājiem, sevišķi investoriem attiecīgais tirgus ir interesantāks, jo to darbība var tikt īstenota vienveidīgi.
Ja nodokļu administrācijas Eiropas Savienībā un Latvijas gadījumā – Baltijas reģionā – darbotos vienveidīgi, investori savus biznesa lēmumus varētu pieņemt neiedziļinoties administratīvā jautājumā – cik grūta ir sadarbība ar VID un vai varu paļauties, ka Latvijā varu darboties līdzīgi kā to daru citās Eiropas Savienības valstīs.
Investors var paļauties, ka, uzsākot savu darbību šeit, piemēram, ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, nodokļu tiesību interpretācija Latvijā neatšķirsies no tām, kāda tā ir citās Eiropas Savienības valstīs. Piemēram, darījumi un bizness var tikt strukturēts līdzīgi, kā tas notiek Vācijā, vai piemēram, pastāvīgās pārstāvniecības noteikšanas principi šeit tiek saprasti līdzīgi kā Igaunijā.
Kā varam novērot, uzņēmēji retāk bīstas īstenot kādas biznesam nepieciešamas strukturālas izmaiņas savā ierastajā darbībā tā iemesla dēļ, ka baidītos no VID pārbaudēm vai no tā, ka šādas izmaiņas var novest pie negatīvām nodokļu sekām.
Nelielos uzņēmumos retāk vairās no darījumu strukturēšanas, lai, iespējams, nesastaptos ar negatīvām nodokļu sekām?
Domāju, ka tas atkarīgs no biznesa un uzņēmēja ambīcijām, ne no uzņēmuma lieluma. Ir uzņēmēji, kas darbojas ierastajā trajektorijā, netiek veiktas būtiskas izmaiņas darījumu un sadarbības procesos, līdzekļu aprite notiek vēsturiski ierastajos ceļos. Iespējams, laiku pa laikam savs bizness ir jāpārskata, lai, veicot kādas strukturālas izmaiņas, varētu atteikties no kādām liekām izmaksām.
Laiki mainās, iespējams, ir jāpakonsultējas ar kādu no malas, lai redzētu, kādi procesi uzņēmumā ir uzlabojami. Varbūt jāuzlabo dokumentu aprite uzņēmumā, varbūt jārestrukturizē ārvalstu filiāles darbs. Varbūt grupas sabiedrības aizdevums rada papildus nodokļu izdevumus un to nepieciešams kapitalizēt. Izmaiņas darbības strukturēšanā nav pašmērķis, bet var dot papildu pievienoto vērtību.
Tas attiecas arī uz privātpersonām. Varbūt no pārdotajām kapitāla daļām gūtos līdzekļus persona plāno ieguldīt citā uzņēmējdarbībā. Ja tā – ir vērts padomāt, varbūt ir veids, kā nodokļa no gūtā ienākuma samaksu atlikt uz vēlāku laiku.
Sevišķi, veicot kādas rutīnas darbības, ik pa laikam tās ir jāpārskata – varbūt kaut kas ir praksē mainījies, radušās citas iespējas. Tādēļ ir noderīgs skats no malas.
Nereti Igaunijas vai Lietuvas uzņēmumu darbinieki veic biznesa aktivitātes Latvijā. Vai šādā gadījumā būtu jāveido pastāvīgās pārstāvniecības?
Baltijas valstīs ir tendence, ka arī vidēji lieli uzņēmumi darbojas ne tikai vienā tirgū, bet visās trijās valstīs – Latvijā, Igaunijā un Lietuvā.
Vēsturiski investori mūsu reģionu uzskata par vienu tirgu, tādēļ darbību izvērš visās trīs Baltijas valstīs. Nereti ir tā, ka sākotnēji tiek izveidots uzņēmums vienā valstī, piemēram, Latvijā ar mērķi darboties arī Igaunijā un Lietuvā. Ja bizness uzņem pietiekamus apgriezienus, arī pārējās valstīs tiek nodibinātas sabiedrības, bet nereti aktivitātes no Latvijas tiek turpinātas, tikai nosūtot uz pārējām valstīm darbiniekus, piemēram, komandējumā.
Uzņēmumiem, darbojoties Latvijā, bet veicot pārdošanas aktivitātes, piemēram, Lietuvā, var nākties uzņēmuma ienākuma nodokli (UIN) maksāt arī Lietuvā, neskatoties uz to, ka Latvijas uzņēmums tur nav reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs vai darbam Lietuvā dibinājis meitas sabiedrību. Šādu aktivitāšu gadījumā Latvijas sabiedrība var nenojaust, ka iestājusies kāda no Lietuvā piemērojamajām pastāvīgās pārstāvniecības pazīmēm un Latvijas sabiedrībai faktiski ir UIN nomaksas pienākums Lietuvā.
Latvijas uzņēmumam Lietuvā šādā gadījumā ir jāreģistrē pastāvīgā pārstāvniecība. Šis koncepts maksāt nodokli no savām aktivitātēm otrā valstī nav jauns, tomēr joprojām sastopamies ar uzņēmumiem, kas tam nepievērš pienācīgu uzmanību, attiecīgi saskaras ar reālu nodokļu risku kā citās valstīs, tā Latvijā. Ņemot vērā aktīvo darbaspēka kustību starp Latviju, Lietuvu un Igauniju, nereti Latvijas uzņēmumiem veidojas pastāvīgā pārstāvniecība tieši kādā no tuvākajām kaimiņvalstīm.
Vai viens no kritērijiem ir noteikts apgrozījuma apjoms?
Tas vairāk ir atkarīgs no tā, kādas darbības uzņēmums vai tā darbinieki otrā valstī īsteno. Teiksim, būvlaukuma izmantošana otrā valstī ilgāk par starpvalstu nodokļu konvencijā noteikto laiku rada pastāvīgo pārstāvniecību. Arī komunikācija par pārdošanas līgumiem, to fiziska noslēgšana Lietuvā Latvijas sabiedrības interesēs norāda uz pastāvīgo pārstāvniecību.
Ja persona reizi nedēļā brauc no Lietuvas uz Latviju, piedalās sarunās par līgumu slēgšanu un kā pārstāvis to arī dara, tad diezgan droši varētu teikt, ka uzņēmumam, kuru pārstāv šī persona, Latvijā rodas patstāvīgā pārstāvniecība. Lietuvas uzņēmumam tad Latvijā ir jāreģistrējas un peļņa par līgumu, kurus persona ir noslēgusi vai kuras noslēgšanā ir piedalījusies, ir attiecināma uz Latviju.
Ārvalstu sabiedrības, kas kā investori ienāk Latvijā un Baltijā, nereti ir vairāk pieredzējuši un viens no pirmajiem riskiem, kuru uzņēmumi izvērtē, ir tieši tas, vai kādā no valstīm neveidosies to pastāvīgā pārstāvniecība.
Ja tomēr uzņēmums nereģistrē pastāvīgo pārstāvniecību?
Kā minēju, nereti redzam, ka uzņēmumi nereģistrē pastāvīgo pārstāvniecību citās valstīs, lai gan tāds pienākums ir iestājies. Līdz ar to ir risks, ka Latvijā VID, vai attiecīgās valsts nodokļu administrācija kādu dienu klauvēs pie durvīm un teiks, ka tam pienākas uz attiecīgo valsti attiecināmā peļņas daļa, nomaksājams nodoklis ar no tā izrietošajām sekām.
Praktiski tieši uzņēmuma grāmatveži mēdz būt tie, kas “uzņēmuma iekšienē” zina šos regulējumus un spēj saskatīt potenciālo risku. Attiecīgi atkal – grāmatvedis ir tas, kurš spēj “celt sarkano karogu”, iet pie uzņēmuma vadības un aicināt meklēt atbalstu, konsultāciju, viedokli, kā procesus sakārtot pareizi, lai nav jānonāk līdz VID lēmumiem, pārsūdzībām un tiesvedībām.
Intervija publicēta žurnālā Bilance.
