Darbinieks strādā 35 stundas nedēļā. Vai darbs, ko darbinieks veic virs šīm stundām, tiek uzskatīts par virsstundu darbu? Kurā gadījumā šāds darbs tiek uzskatīts par virsstundu darbu, bet kurā – par papildu darbu? Par virsstundām tiek uzskatīts laiks, kas tiek strādāts virs normālā darba laika.
Normālais darba laiks un virsstundas
Darba likuma (DL) 136.panta 1.daļā noteikts, ka virsstundu darbs ir darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika. Savukārt normālais dienas darba laiks atbilstoši DL 131.panta 1.daļai nedrīkst pārsniegt 8 stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas.
Tas nozīmē, ka, ja darbinieks ir nostrādājis vairāk nekā 8 stundas dienā vai 40 stundas nedēļā, visas nostrādātās stundas virs 8 stundām dienā vai 40 stundām nedēļā uzskatāmas par virsstundām un darbiniekam ir tiesības saņemt piemaksu ne mazāk kā 100% apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes.
Virsstundu darbs ir pieļaujams, ja darbinieks un darba devējs par to vienojušies rakstveidā. Jāņem vērā, ka darbinieks nav tiesīgs strādāt virsstundas pēc savas iniciatīvas, nesaskaņojot tās ar darba devēju.
Tomēr rodas jautājums, kāpēc atsevišķos gadījumos virsstundas var rasties jau pēc 35.nostrādātās nedēļas darba laika stundas?
Normālais saīsinātais darba laiks un virsstundas
DL 131.panta 3.daļā noteikts, ka darbiniekiem, kuru darbs saistīts ar īpašu risku, normālais darba laiks nedrīkst pārsniegt 7 stundas dienā un 35 stundas nedēļā, ja viņi šajā darbā ir nodarbināti ne mazāk kā 50% no normālā dienas vai nedēļas darba laika. Ministru kabinets var noteikt normālo saīsināto darba laiku arī citām darbinieku kategorijām.
Līdz ar to darbiniekiem, kuru darbs saistīts ar īpašu risku un kuri šo darbu veic ne mazāk kā 50% no normālā dienas vai nedēļas darba laika, tiek piemērots normālais saīsinātais darba laiks un virsstundu darbs iestājas ātrāk, tas ir, sākot ar 36.nostrādāto nedēļas darba laika stundu.
Atbilstoši DL 66.panta 1.daļā ietvertajam skaidrojumam darbs, kas saistīts ar īpašu risku, ir darbs, kas saskaņā ar darba vides risku novērtējumu saistīts ar paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai paaugstinātu risku darbinieka drošībai un veselībai, ko nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līmenim ar citiem darba aizsardzības pasākumiem. Īpaša riska termins iekļauts arī Darba aizsardzības likuma 1.panta 1.daļas 19.apakšpunktā.
Tas, vai attiecīgā darbinieka darbs ir saistīts ar īpašu risku, ir atkarīgs no darba vides riskiem, proti, no to novērtējuma un tā, vai tajā ir konstatēta paaugstināta slodze vai riski darbinieka drošībai un veselībai, kurus nav iespējams novērst vai samazināt ar darba aizsardzības pasākumiem. Praktiski to, kuri uzņēmuma darbinieki ir pakļauti īpašam riskam, nosaka darba aizsardzības speciālists, balstoties uz darba vides riska novērtējuma rezultātiem.
Pienākumi un tiesības
Darba devējam ir pienākums informēt darbiniekus par īpašo risku un veicamajiem darba aizsardzības pasākumiem, lai novērstu vai mazinātu darba vidē pastāvošo risku. Ja darbinieks tomēr uzskata, ka viņa darbs ir saistīts ar īpašu risku, darbiniekam būtu jāvēršas pie darba devēja un jānoskaidro, vai tas tā ir atbilstoši darba vides risku novērtējumam un vai ir piemērojams normālais saīsinātais darba laiks.
Vienlaikus darbiniekam, kas veic ar īpašu risku saistītu darbu, ir tiesības uz piemaksu un papildatvaļinājumu – ne mazāk kā trīs darba dienas.
Tas nozīmē, ka šāds normālais saīsinātais darba laiks ir pamatoti nosakāms tiem darbiniekiem, kuru darbs ir saistīts ar īpašu risku, ņemot vērā darba vides risku ietekmi uz darbinieku, līdz ar to darba laiks faktiski ir saīsināms, lai novērstu paaugstinātas slodzes vai riskus darbinieka drošībai un veselībai.
Līdz ar to darbiniekiem, kuri strādā nepilnu darba laiku un kuru darbs nav saistīts ar īpašu risku, par virsstundu darbu būs uzskatāms tikai tas darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika – 8 stundām dienā vai 40 stundām nedēļā. Jebkurā gadījumā virsstundu darbam ir piemērojami DL noteikti ierobežojumi un darba devēja pienākumi. Savukārt darbiniekiem, kuru darbs ir saistīts ar īpašu risku un tas sastāda ne mazāk kā 50% no darba normālās dienas vai nedēļas darba laika, ir piemērojams normālais saīsinātais darba laiks un secīgi arī virsstundu darbs iestājas ātrāk nekā normālā darba laika gadījumā.
