Mūsdienās arvien vairāk cilvēku saskaras ar darījumiem interneta vidē. Izvēle iepirkties internetā ir saistīta ne tikai ar plašāka klāsta preču un pakalpojumu pieejamību, bet arī to, ka šādi pirkumi ir ātrāki un ērtāki. Lai šie darījumi tiktu noslēgti pēc iespējas ātrāk, cilvēki bieži vien piekrīt jebkuriem piedāvātajiem noteikumiem, nepievēršot tiem pienācīgu uzmanību – tos ātri pārskatot tikai, lai lapas apakšā atzīmētu piekrišanu, vai pat vispār tos neatverot. Par laimi, visbiežāk prece vai pakalpojums atbilst gaidītajam, un pircējs ir apmierināts. Tomēr gadās, ka saņemtā (vai nesaņemtā) prece vai pakalpojums mēdz pievilt. Tādās situācijās, un it īpaši, kad darījuma priekšmets ir pircējam nozīmīgs, beidzot tiek pievērsta lielāka uzmanība iepriekš pieņemtajiem noteikumiem, lai iepazītos ar savām tiesībām un pienākumiem strīdus situācijas atrisināšanai.
Vienošanās starp programmatūras īpašnieku un lietotāju
Lai iegūtu iespēju izmantot dažādas programmatūras, tiek slēgti divpusēji licences līgumi, vai atļauja (licence) izmantot programmatūru nāk līdzi konkrētās programmatūras kopijas pirkumam. Ir svarīgi apzināties, ka arī pirkuma vai pakalpojuma sniegšanas noteikumi būtībā ir līgums starp pakalpojuma sniedzēju (vai pārdevēju) un lietotāju (vai pircēju). Šādus līgumus visbiežāk interneta vidē noslēdz, atzīmējot piekrišanu noteikumiem vai vienkārši samaksājot par produktu. Iepazīšanās ar noteikumiem, slēdzot darījumus interneta vidē, ir ne mazāk svarīga, kā to darot klātienē.
Adobe mērķis: lietotāju saturam
Pat gadījumos, kad pircējs ir iepazinies ar noteikumiem, mēdz gadīties pārsteigumi. Tā ir noticis ar Adobe programmatūras pakalpojumu lietotājiem, kuriem tika paziņots par izmaiņām vispārīgajos lietošanas noteikumos, kas lielākajā daļā lietotāju radīja neizpratni. Šie vispārīgie lietošanas noteikumi[1] ir daļa no līguma starp Adobe un lietotāju par Adobe pakalpojumu sniegšanu, tostarp programmatūras izmantošanu.
Šī gada jūnijā lietotāji saņēma paziņojumus, ka noteikumi ir atjaunoti un papildināti ar punktu, kas nosaka Adobe tiesības kā manuāli, tā ar automatizētām metodēm apskatīt, noklausīties un piekļūt lietotāju saturam, kas ir augšupielādēts vai izveidots Adobe programmatūrā. Lai uzlabotu savus pakalpojumus un programmatūru, Adobe sev un savām automatizētajām sistēmām piešķīra arī tiesības analizēt šo saturu, izmantojot mākslīgā intelekta apakšnozari – mašīnmācīšanos. Šie grozījumi stājās spēkā nekavējoties.
Lietotāju reakcija Adobe liek pārstrādāt noteikumus
Šādas izmaiņas radīja pamatotu sašutumu lietotājos un veicināja diskusiju ne vien par to, ko tad šāds punkts īsti nozīmē, bet arī – vai tas vispār ir likumīgs? Daudzi šos grozījumus uztvēra kā atļauju neierobežotai piekļuvei lietotāju saturam no Adobe puses, lai ar to trenētu mākslīgā intelekta ģeneratīvo modeli – Adobe Firefly, kas spēj radīt tādu saturu kā attēlus, vektorus, video u.c. Trenējot mākslīgā intelekta modeļus, tie tiek pakļauti lielam satura apjomam, un jo vairāk satura tas saņem “mācīšanas” procesā, jo labāk tas spēs ģenerēt jaunu saturu. Sabiedrībā tas raisīja nopietnu satraukumu, jo lai arī mākslīgais intelekts pēdējos gados ir strauji attīstījies un ieviesis dažādas pozitīvas pārmaiņas, līdz ar šo attīstību arī radušās grūtības un neskaidrības, piemēram, par autorību mākslīgā intelekta radītajiem darbiem.
Šobrīd Adobe ir atkāpies no pretrunīgi vērtētās noteikumu redakcijas un publicējis jaunu versiju, kura nepārprotami skaidro, ka lietotāju saturs netiek un netiks izmantots, lai trenētu ģeneratīvos mākslīgā intelekta modeļus (piemēram, tādus kā Adobe Firefly). Tomēr lietotāju starpā ir palikuši daudz neatbildēti jautājumi – vai šī prakse nav piekopta līdz šim, vai tā tiešām neturpināsies un vai Adobe rīcība nav prettiesiska?
Autordarbu izmantošana mākslīgā intelekta trenēšanai
Mākslīgā intelekta modeļu izstrāde un pielietošana kļūst arvien izplatītāka, radot nepieciešamību pēc skaidra un efektīva regulējuma. Šo tehnoloģiju ātrā attīstība aktualizē daudzus jautājumus par to, kā nodrošināt, lai mākslīgā intelekta izmantošana būtu droša un mazāk problemātiska. Civiltiesiskajās attiecībās tradicionāli ir atļauts viss, kas nav aizliegts. Tādēļ, pirmšķietami var likties, ka jebkuras iepriekš nepieredzētas situācijas pieprasa jaunu tiesisku regulējumu, un kamēr tāds nepastāv, viss ir atļauts. Šī gada 1. augustā stājās spēkā Mākslīgā intelekta akts[2] (Eiropas Savienības Regula 2024/1689) un ar atsevišķiem izņēmumiem – to sāks piemērot 2026. gada 2. augustā. Tajā ir noteikti dažādi pienākumi mākslīgā intelekta modeļu izstrādātājiem. Lai atvieglotu pušu likumīgo interešu īstenošanu un palielinātu pārredzamību attiecībā uz datiem, ko izmanto ģeneratīvo mākslīgā intelekta modeļu apmācībā, šo modeļu nodrošinātājiem būs jāizstrādā un jāpublicē kopsavilkums par saturu, kas izmantots šāda modeļa trenēšanā. Tāpat arī tiem būs jānodrošina, ka izmantotais saturs nepārkāpj autortiesības.[3]
Šie noteikumi būs saistoši ikvienam pakalpojumu sniedzējam, kas laidīs Eiropas Savienības tirgū vispārēja pielietojuma AI modeli, neatkarīgi no jurisdikcijas, kurā notiek šādu AI modeļu apmācība.
Tomēr jāatzīmē, ka šādi ierobežojumi nav pilnīgi jauni. Pirmās prasības Eiropas Savienība sāka ieviest jau 5 gadus atpakaļ ar Direktīvu 2019/790[4], kas noteica izņēmumu no vispārīga autortiesību principa, ka jebkurai darba izmantošanai jāsaņem autortiesību subjekta atļauja. Izņēmums paredz atļauju izmantot autordarbus “tekstizraces un datizraces”[5] (tostarp mākslīgā intelekta modeļu trenēšanas) vajadzībām, ja šiem darbiem var piekļūt likumīgi un autors šādu izmantošanu nav tieši aizliedzis.[6]
Likumīgi piekļūt darbiem var vai nu ar autortiesību subjekta īpašu atļauju, vai ja darbs ir kļuvis pieejams sabiedrībai ar autortiesību subjekta piekrišanu. Piemēram, Latvijā šie Direktīvas 2019/790 noteikumi ir tikuši ieviesti 2023. gadā Autortiesību likuma 21.1 pantā. Tie paredz, ka par likumīgu piekļuvi ir uzskatāma arī piekļuve tādam saturam, kas brīvi ir pieejams tiešsaistē un kuram nav pievienots izmantošanas aizliegums mašīnlasāmā formā (tostarp izmantojot metadatus). Līdz ar to, autoriem jāpatur prātā, ka to radīto darbu izmantošana mākslīga intelekta apmācībai var būt likumīga, ja autors nav nepārprotami rezervējis šīs tiesības sev. Savukārt saturu, attiecībā uz kura izmantošanu pastāv līgumiska vienošanās starp subjektiem, var izmantot līgumā noteiktiem mērķiem atbilstoši tiesiskajam regulējumam par autortiesību subjekta atļauju darba izmantošanai (licences līgums)[7].
Kāds likums regulē Adobe un tā produktu lietotāju attiecības?
Saskaņā ar Adobe vispārīgajiem lietošanas noteikumiem attiecības starp Adobe un to pakalpojumu lietotājiem regulē likums atkarībā no lietotāja dzīvesvietas. Piemēram, lietotāji, kas dzīvo Eiropas Savienībā slēdz līgumu ar Adobe uzņēmumu Īrijā – Adobe Systems Software Ireland Limited, un to savstarpējas attiecības regulē Īrijas likums un Eiropas Savienības normatīvie akti. Attiecīgi augstāk minētie Direktīvas 2019/790 noteikumi, kas ir ieviesti visu Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību aktos, un Mākslīgā intelekta akts, ir un būs piemērojams līgumiem, ko Adobe slēdz ar savu pakalpojumu lietotājiem.
Kā jau iepriekš apskatīts, piekrišana dažādu programmatūru izmantošanas noteikumiem ir uzskatāma par līguma noslēgšanu. Attiecīgi, ja, piemēram, Adobe vispārīgajos lietošanas noteikumos ir atrodams punkts, kas ļauj šo lietotāju radīto saturu, kas ir aizsargājams ar autortiesībām, izmantot šajos noteikumos uzskaitītiem nolūkiem, tad lietotāju satura izmantošana atbilstoši šiem nolūkiem no Adobe puses var tikt atzīta par tiesisku. Turklāt, pamatojoties uz Direktīvas 2019/790 noteikto izņēmumu, arī bez šādas lietotāju atsevišķas piekrišanas, piemēram, tiešsaistē publiski pieejamus darbus Adobe, kā jebkurš cits, var izmantot “tekstizraces un datizraces” veikšanai, tai skaitā arī mākslīgā intelekta modeļu trenēšanai, ja autors nav likumā noteiktajā kārtībā šādu izmantošanu tieši aizliedzis.
Tiešsaistē slēgto līgumu grozījumu veikšanas elastība
Lietotājiem, saprotami, var rasties jautājums, vai vispār var grozīt noteikumus jeb līgumu, ņemot vērā, ka par programmatūru ir samaksāts, bet piekļuve tai, nepiekrītot grozījumiem, kļūtu neiespējama. Līguma grozījumu veikšanas kārtība tiek atrunāta pašā līgumā. Konkrētajā gadījumā, Adobe noteikumos ir iekļauts punkts[8], kas paredz Adobe tiesības veikt grozījumus vienpusējā kārtībā, un uzliek lietotājam pienākumu regulāri pārskatīt noteikumus, kā arī mudina lietotājus pārtraukt pakalpojuma lietošanu, ja lietotājs nepiekrīt kādām izmaiņām. Šādu un līdzīgu punktu esamība dažādu pakalpojumu sniegšanas noteikumos jeb līgumos nav retums. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir svarīgi vispirms izlasīt noteikumus, un tad izlemt, vai konkrēto produktu vai pakalpojumu ir vērts iegādāties, un vai noteikumi paredz samaksātās summas atmaksu līguma izbeigšanas gadījumā (pie tam šie noteikumi var atšķirties atkarībā no lietotāju statusa, jo noteikumiem attiecībā uz patērētājiem jābūt labvēlīgākiem).
Gūtās mācības un atziņas
Lai arī noteikumi pašlaik ir grozīti, un Adobe savos noteikumos ir ietvērusi solījumu neizmantot lietotāju saturu sava mākslīgā intelekta ģeneratīva modeļa trenēšanai, daļa lietotāju pēc šāda atgadījuma vairs nespēj uzņēmumam uzticēties. Šādas bažas ir saprotamas un lietotājiem ir tiesības pieņemt šādu lēmumu. Tomēr, ja Adobe ir savos lietošanas noteikumos apņēmusies neizmantot lietotāju radīto saturu mākslīgā intelekta ģeneratīva modeļa trenēšanai, tad šī solījuma ievērošana ir līgumiska saistība, kas uzņēmumam ir jāievēro. Šādas saistības neievērošanas gadījumā lietotājam būtu tiesība uz zaudējumu atlīdzību.
Visbeidzot ir patiess prieks vērot, cik efektīvi darbojas kolektīvais spēks, un ka sabiedriskais nosodījums spēj panākt, ka pat tāds nozares gigants kā Adobe ir spiests steidzami precizēt savus divdomīgus noteikumus un nepārprotami ierobežot savas iespējas izmantot lietotāju radīto saturu, lai nepazaudētu uzticamus klientus.
[1] https://www.adobe.com/legal/terms.html
[2] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32024R1689
[3] Mākslīgā intelekta akts, 53.pants ( https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32024R1689 )
[4] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū un ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=celex%3A32019L0790 )
[5] Tekstizrace un datizrace ir jebkāds automatizēts analītisks paņēmiens, ar kura palīdzību analizē tekstu un datus digitāli, lai iegūtu noteiktu informāciju, piemēram, modeļus, tendences un korelācijas (Autortiesību likuma 1. panta pirmās daļas 19.1 punkts)
[6] Direktivas 2019/790 4.pants (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=celex%3A32019L0790 )
[7] Autortiesību likuma 40.pants un turpm.
