Darba ņēmēja un darba devēja atbildības jautājumu analizē TEGOS zvērināts advokāts Toms Tīdemanis.
Plašsaziņas līdzekļos gada sākumā izskanēja gadījums, kurā darba devējs pieprasīja trolejbusa vadītājai segt transportlīdzekļa remonta izmaksas vairāk nekā 11 000 eiro apmērā, kas radušās ceļu satiksmes negadījuma rezultātā. Šis gadījums atkārtoti liek aizdomāties – kurš ir atbildīgs par zaudējumiem darba devējam, ja darbs saistīts ar transportlīdzekļa vadīšanu? Vai darba devējs ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, uzticot darbiniekam transportlīdzekli, kas nav apdrošināts ar KASKO?
Kas ir zaudējumu rašanās paaugstināts risks
Darba likuma (DL) 86.panta 4.daļā ir noteikts, ka darbinieks, kura darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ. DL nav sniegta precīza definīcija darbam, kas saistīts ar zaudējumu iestāšanās paaugstinātu risku, taču Senāts ir skaidrojis, ka atbilstoši likumam par tādu atzīstama arī darbība ar transportu, jo tā rada paaugstinātu bīstamību apkārtējiem.
Konkrētajā gadījumā trolejbusa vadīšana objektīvi uzskatāma par darbu, kas saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, jo tiešie darba pienākumi tiek veikti, vadot trolejbusu un veicot pasažieru pārvadājumus. Arī citos gadījumos, kad amata pienākumi ietver transportlīdzekļa vadīšanu un piedalīšanos ceļu satiksmē, darbinieka atbildība par zaudējumu nodarīšanu ir ierobežota. Tas nozīmē, ka zaudējumi darba devējam atlīdzināmi tikai tad, ja tie nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ. Līdz ar to arī darba devējam būtu jāizvērtē un jāpiemēro saprātīgi aizsardzības mehānismi, lai šādu zaudējumu apmēru pēc iespējas novērstu vai mazinātu.
Kas ir rupja neuzmanība
Saistībā ar minēto notikumu darba devējs ir skaidrojis, ka līdzīgās situācijās, ja trolejbusa vadītājs ir veicis darbības, lai no negadījuma izvairītos, materiālā atbildība netiek piemērota. Tomēr šajā gadījumā nav apstiprināts pat bremzēšanas fakts pirms ceļu satiksmes negadījuma, kas būtu samazinājis zaudējumu apmēru, līdz ar to trolejbusa vadītājas darbības vērtējamas kā rupja neuzmanība (“Rupja neuzmanība un materiālā atbildība”, Rigassatiksme.lv, 20.01.2026.).
Darbinieks, kura darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ
Civillikuma (CL) 1645.pantā noteikts, ka neuzmanība ir rupja, ja:
- kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi;
- mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša;
- uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi.
Šādos gadījumos darba devējam ir pienākums pierādīt, ka zaudējumi viņam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ. Detalizēti izvērtējot lietas apstākļus, darba devējs var konstatēt, vai ceļu satiksmes negadījumā un zaudējumu nodarīšanā ir saskatāma darbinieka vaina, kas pamato viņa pienākumu atlīdzināt šos zaudējumus. Ja darbinieks apstrīd zaudējumu atlīdzības prasījuma pamatu vai apmēru, darba devējam ir tiesības celt prasību tiesā divu gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas. Šādā gadījumā tieši darba devējam tiesā būs jāpierāda darbinieka rupjā neuzmanība. Jāpiebilst, ka zaudējumu atlīdzības un citu civiltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība ir pielīdzināma ļaunam nolūkam, tādēļ ir jākonstatē tieši rupja neuzmanība, nevis tikai viegla kļūda vai iespējams pārkāpums.
Vienlaikus, DL 87.panta 1.daļā noteikts, ka darbinieks ir daļēji vai pilnībā atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, ja arī darba devējs pats ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu, bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Šāds atbrīvojums piemērojams arī tad, ja darba devējs nav ievērojis pienācīgu rūpību, lai zaudējumus novērstu vai mazinātu.
Šādos gadījumos var rasties strīds arī par atlīdzināmo zaudējumu apmēru. DL 87.panta 3.daļā paredzēts, ka tiesvedības gaitā tiesa var samazināt darbinieka civiltiesiskās atbildības apmēru atbilstoši viņa mantiskajam stāvoklim. Tāpat darba devējam ir pienākums brīdināt darbiniekus pirms darba uzsākšanas par šādu zaudējumu rašanās risku, ja darbinieks tos nav varējis paredzēt.
Darba devēja pienākums mazināt zaudējumu risku
Šis gadījums aktualizē jautājumu par to, vai darba devējs ir veicis visas saprātīgās un samērīgās darbības, lai novērstu vai mazinātu zaudējumu iestāšanās risku un to apmēru, piemēram, apdrošinot darba transportlīdzekļus ar brīvprātīgo sauszemes transportlīdzekļa apdrošināšanu, kas sedz zaudējumus zādzības, laupīšanas vai bojājumu gadījumā, jeb KASKO.
Praksē darba devēji bieži vien transportlīdzekļus, kas tiek izmantoti darba pienākumu veikšanai, apdrošina ar KASKO. Šāda apdrošināšana ir efektīvs mehānisms, lai samazinātu darba devēja zaudējumus, kas radušies ceļu satiksmes negadījumu vai citu apstākļu dēļ. Tādējādi, ja iestājies apdrošināšanas gadījums un polise sedz šādus zaudējumus, pat gadījumos, kad tiek konstatēts darbinieka ļauns nolūks vai rupja neuzmanība, zaudējumu apmērs darba devējam parasti ir mazāks un darbiniekam tie jāatlīdzina apdrošināšanas pašriska apmērā.
Atbilstoši CL 1776.pantam, lai novērstu zaudējumus, cietušajam jāveic saprātīgi pasākumi. Tiesību aizskārējs (šajā gadījumā darbinieks) var prasīt atlīdzināmo zaudējumu apmēra samazinājumu tādā apmērā, kādā cietušais (darba devējs), ievērojot pienācīgu rūpību, varēja zaudējumus novērst. Šī tiesību norma gan nav piemērojama, ja tiesību aizskārums izdarīts ļaunā nolūkā.
Vai krietna un rūpīga saimnieka rīcība?
Izvērtējot šādas lietas, būtisks ir jautājums, vai darba devējs ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks un varēja samazināt šādu zaudējumu apmēru, piemēram, apdrošinot trolejbusus ar KASKO. Saistībā ar trolejbusa vadītājas gadījumu darba devējs ir publiski skaidrojis, ka visiem transportlīdzekļiem tiek nodrošināta obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana (OCTA), tomēr ikgadējās KASKO apdrošināšanas izmaksas sabiedriskā transporta parkam būtiski pārsniedz faktiskās remonta izmaksas, kuras nesedz OCTA. Attiecīgi uzņēmuma ieskatā KASKO apdrošināšanas polises iegāde sabiedriskā transporta līdzekļiem nav ekonomiski pamatota.
Jomās, kad darba pienākumi ietver regulāru piedalīšanos ceļu satiksmē, var rasties situācijas, kad KASKO izmaksas ir ļoti augstas un darba devējam ekonomiski neizdevīgas
No šī skaidrojuma secināms, ka darba devējs ir izvērtējis iespējas novērst šādus riskus un veicis saprātīgus pasākumus, lai apzinātu KASKO polišu iegādi transportlīdzekļiem, tomēr konstatējis, ka šādas izmaksas nav ekonomiski pamatotas, salīdzinot ar faktiskajām un iespējamām remontu izmaksām. Tādējādi darba devējs pirmšķietami ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, veicot pienācīgu rūpību zaudējumu apzināšanā un mazināšanā, kā arī izvērtējot iespējamos zaudējumu samazināšanas mehānismus.
Pasažieru un kravu pārvadājumu jomā, kā arī citos līdzīgos gadījumos, kad darba pienākumi ietver regulāru piedalīšanos ceļu satiksmē, var rasties situācijas, kad KASKO izmaksas ir ļoti augstas un darba devējam ekonomiski neizdevīgas. Tādēļ ne vienmēr darba devējam ir iespēja apdrošināt šādus riskus un mazināt šādu zaudējumu apmēru.
Darba devējam būtu jāizvērtē arī citi iespējamie mehānismi, lai šādu zaudējumu apmēru novērstu vai mazinātu. Uzņēmumā ieteicams izstrādāt un ieviest iekšējās politikas, kas skaidri definē darbinieku atbildību, zaudējumu nodarīšanas riskus un to potenciālo apmēru.
Vērtējot iespējamo darba devēja valdes locekļa atbildību līdzīgos gadījumos, Komerclikuma (KL) 169.pants noteic, ka valdes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Valdes locekļi neatbild par zaudējumiem, ja pierāda, ka rīkojušies kā krietni un rūpīgi saimnieki. Prasību pret valdes locekli par sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem pamatā var celt komercsabiedrības dalībnieks, līdz ar to valdes atbildība ir nošķirama no šādiem gadījumiem, un tā neatbrīvo darbinieku no zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma, ja darbinieks ir rīkojies ar ļaunu nolūku vai rupju neuzmanību.
Piemēram, ja darba devēja valdes loceklis ir izdevis rīkojumu neapdrošināt uzņēmuma transportlīdzekļus ar KASKO, lai gan pastāv augsts zaudējumu rašanās risks un apdrošināšanas izmaksas ir samērīgas, un sabiedrībai rodas būtiski zaudējumi ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, kurā nav konstatējams darbinieka ļauns nolūks vai rupja neuzmanība, varētu tikt vērtēta valdes locekļa atbildība pret dalībniekiem par sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem. Tomēr šāds vērtējums ir nošķirams no darbinieka atbildības un neizslēdz darbinieka atbildību. Darbinieka atbildību pret darba devēju regulē DL un CL, savukārt valdes locekļu atbildību pret sabiedrības dalībniekiem – KL.
Lai gan darba devējs nevar pilnībā novērst darbinieku ļaunu nolūku vai rupju neuzmanību un ne vienmēr ir iespējams apdrošināt šādus riskus un zaudējumu iestāšanos vai samazināt to apmēru, darba devējam ir jāveic saprātīgas un samērīgas darbības zaudējumu novēršanai vai mazināšanai. Ja darbinieks tomēr ir nodarījis zaudējumus darba devējam, katrs gadījums ir jāvērtē individuāli, jo ne vienmēr darbiniekam ir pienākums atlīdzināt šos zaudējumus vai to pilnu apmēru.
