Tādi uzņēmumi kā tūroperatori, autostāvvietu nomas pakalpojumu sniedzēji un e-komercijas uzņēmumi savā biznesā darbojas arī kā starpnieks starp līgumslēdzējiem un šajā statusā kaut neilgu brīdi tur pie sevis naudas līdzekļus, kas pienākas vienam no līgumslēdzējiem. Kādos gadījumos jākļūst par licencētu maksājumu pakalpojumu sniedzēju un vai to var nedarīt?
Maksājumu pakalpojumu sniedzējs
Maksājumu pakalpojumu sniegšanu ierasti uztver kā pakalpojumu, ko sniedz bankas, maksājumu iestādes vai elektroniskās naudas iestādes. Ja maksājumu pakalpojumu sniegšana ir uzņēmuma pamatdarbība vai viena no pamatdarbībām, tai būs nepieciešams saņemt licenci vai nāksies reģistrēties uzraugāmo iestāžu reģistrā, ko Latvijā uztur Latvijas Banka. Jebkurā gadījumā, šāda iestāde būs pakļauta lielākai vai mazākai uzraudzībai.
Vienlaikus normatīvais regulējums paredz virkni izņēmumu, kad pēc būtības sniedzot maksājumu pakalpojumus, uzņēmumiem nav nepieciešama nedz licence, nedz reģistrācija Latvijas Bankā. Viens no šādiem izņēmumiem ir tā sauktais komercaģents.
Tas paredz, ka maksājumu pakalpojumu regulējums nav piemērojams situācijās, kad maksātājs maksā saņēmējam ar komercaģenta starpniecību, kurš ir tiesīgs pārdot / pirkt preces vai saņemt / sniegt pakalpojumus tikai maksātāja vai saņēmēja vārdā.
Sākotnējais iemesls, kāpēc šis izņēmums tika ieviests, ir maksājumu atvieglošana e-komercijas platformās (proti, tiešsaistē / internetā esošo preču pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju darbības atvieglošanai), jo tās pamatā ir starpnieki starp pircēju / pakalpojuma saņēmēju un pārdevēju / pakalpojuma sniedzēju. Tomēr tas, ka e-komercijas platforma darbojas kā starpnieks, nenozīmē, ka tā ir automātiski izslēdzama no maksājumu pakalpojumiem piemērojamā regulējuma. Tāpat izņēmums par komercaģentu noteikti neaprobežojas tikai ar e-komercijas platformu darbību.
Pēc būtības jebkura situācija, kad persona (uzņēmums) kā starpnieks kādu laika periodu savā norēķinu kontā tur naudu, kas pienākas trešai personai (money remittance jeb naudas turēšanas pakalpojums), ir iemesls vērtēt, vai šī darbība atbilst iepriekš minētajam izņēmumam vai arī tā rada pienākumu šo pakalpojumu sniegt kā uzraudzītam maksājumu pakalpojumu sniedzējam vai kā esoša maksājumu pakalpojumu sniedzēja pārstāvim.
Komercaģenta izņēmuma piemērošana
Komercaģenta izņēmuma izpratne un praktiskā piemērošana ir bijusi atšķirīga Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs kopš Pirmās maksājumu direktīvas 2007/64/EK pieņemšanas 2007.gadā, turpinās ar Otro maksājumu direktīvu 2015/2366 un tiek risināta arī topošajā Maksājumu pakalpojumu regulā (Payment services regulation).
Liela daļa ES uzraugošo iestāžu šo izņēmumu piemēro konservatīvi un atbalsta tā iespējami šaurāku interpretāciju, savukārt citas ir pielaidīgākas. No līdzšinējās pieredzes jāsecina, ka Latvijas Banka arīdzan ir izvēlējusies izņēmumu par komercaģentu interpretēt iespējami šaurāk.
Kopumā ES nostiprinājusies izņēmuma par komercaģentu interpretācija aptver visus turpmāk minētos priekšnosacījumus:
- komercaģents rīkojas tikai vienas puses uzdevumā. Proti, attiecībās starp pārdevēju un pircēju vai pakalpojumu saņēmēju un pakalpojumu sniedzēju komercaģents pārstāv vienu vai otru, bet noteikti ne abus. Šim pilnvarojumam ir jābūt rakstveidā noformētam;
- komercaģentam ir piešķirtas tiesības pēc būtības pieņemt lēmumu par darījuma noteikumiem, jo īpaši cenu un piemērojamām atlaidēm. Bieži tiek uzskatīts, ka komercaģentam arī jāspēj pierādīt, ka tas izmanto šīs piešķirtās tiesības praksē;
- noteiktos gadījumos ir pieļaujams, ka komercaģenta darbība aprobežojas tikai ar starpniecību darījumu noslēgšanā. Tādos gadījumos tomēr komercaģentam ir vismaz jābūt tiesībām un iespējām lemt par darījuma noslēgšanu. Proti, pilnībā automatizēta darījumu noslēgšana, ko komercaģents nevienā brīdī vairs nevar nedz apturēt, nedz atcelt, neatbildīs maksājumu pakalpojumu izņēmumam par komercaģentu.
Direktīvas un regulas skaidrojums
Minētie nosacījumi atbilst komercaģenta darbības būtībai, kā to definē direktīva 86/653 par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem. No šīs direktīvas jēdziens ir pārņemts Otrajā maksājumu pakalpojumu direktīvā. Proti, komercaģenta darbība pamatā ir vērsta uz darījuma noslēgšanu, veicot pārrunas un vienojoties par darījuma noteikumiem. Faktiskā naudas līdzekļu saņemšana un turēšana, kas pienākas komercaģenta pārstāvētajai pusei, ir tikai loģisks noslēgums darījumam, nevis vienīgā komercaģenta loma un funkcija. Ja komercaģenta uzdevums, esot starpniekam, pamatā ir tikai naudas turēšana un, iespējams, tehniskās infrastruktūras uzturēšana darījuma noslēgšanai, tas noteikti rada pamatu izvērtēt komercaģenta lomu detalizētāk, nepieciešamības gadījumā saņemot uzrauga viedokli.
Šāda pieeja atbilst arī šobrīd projekta stadijā esošai Maksājumu pakalpojumu regulai. Tā ietver gan atsauci uz komercaģenta jēdzienu, kā to paredz direktīva 86/653, gan paredz pienākumu komercaģentam slēgt līgumu ar pusi, kuru tas pārstāvēs darījuma attiecībās, gan nosaka, ka komercaģentam jābūt piešķirtām faktiskām pilnvarām vienoties un noteikt darījuma noteikumus, ar tos saprotot arī cenu un piemērojamās atlaides. Vēl būtiskāka ir regulas projektā ietvertā norāde, ka uz e-komercijas platformām, kas darbojas gan pircēja, gan pārdevēja (attiecīgi – pakalpojumu sniedzēja un pakalpojumu saņēmēja) vārdā, komercaģenta izņēmums nebūs attiecināms (atsevišķas dalībvalstis šobrīd šajos gadījumos tomēr piemēro komercaģenta izņēmumu).
Kas komersantiem jāpatur prātā
Jāuzsver, ka par maksājumu pakalpojumu sniegšanu bez attiecīgas darbības atļaujas Latvijas Banka var piemērot naudassodu līdz 142 300 eiro. Būtiskāks par naudassodu gan būtu reputācijas kaitējums, neplānotas izmaksas, ko prasa kļūšana par maksājumu pakalpojumu pārstāvi vai maksājumu pakalpojumu sniedzēju, un iespējami komercdarbības traucējumi.
Ņemot vērā arī gaidāmo Maksājumu pakalpojumu regulu, uzņēmumiem ir laicīgi jāanalizē esošās darījuma attiecības un tajās paredzētās naudas plūsmas ar sadarbības partneriem, lai pārliecinātos, ka tiek ievērotas normatīvā regulējuma prasības.
Rakstu izlasīt iespējams iTiesības publikācijā šeit.
