Kādi pierādījumi ir nepieciešami, lai publisko iepirkumu strīdā pretendents pamatotu negūto peļņu? Pēc kādiem kritērijiem nošķirama negūtā peļņa un iespējas zudums? Senāta atziņas ilgstošā publisko iepirkumu strīdā skaidro TEGOS juriste, iepirkumu jautājumu speciāliste Laura Balode.
2026.gada 2.februārī Senāts pieņēma rīcības sēdes lēmumu SKA-287/2026 (A420340016), ar kuru atteicās ierosināt kasācijas lietvedību, tādējādi noslēdzot vairāk nekā 10 gadus ilgušo tiesvedību publisko iepirkumu strīdā. Šī lieta ir nozīmīga, jo tajā pieņemti trīs Senāta judikatūras spriedumi, savukārt Senāta rīcības sēdes lēmumā no publisko iepirkumu perspektīvas vērtēts tāds līdz šim Latvijas juridiskajā vidē maz aplūkots zaudējumu veids kā iespējas zudums (loss of chance).
Lietas būtība
Būvnieks (pieteicējs) piedalījās publiskajā iepirkumā par tehniskā projekta izstrādi, būvniecību un autoruzraudzību. Par iepirkuma uzvarētāju pasūtītājs atzina citu pretendentu. Pieteicējs un citi dalībnieki par pasūtītāja rīcību Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) iesniedza vairākas sūdzības, kurās pieteicējs norādīja, ka pasūtītājam, vērtējot piedāvājumu, bija jāņem vērā piedāvātā cena, nevis faktiskās izmaksas. Pēc negatīviem IUB lēmumiem pieteicējs tos apstrīdēja Administratīvajā rajona tiesā, kura ar 2015.gada 22.janvāra spriedumu atzina IUB lēmumus par prettiesiskiem. Tiesa secināja, ka konkrētajā strīdā bija jāņem vērā pasūtītājam piedāvātā cena, nevis pieteicēja pašizmaksa, un ka, piešķirot līguma slēgšanas tiesības citam pretendentam, iepirkuma procedūra tika pārkāpta. Minētais Administratīvās rajona tiesas spriedums ar Augstākās tiesas 2016.gada 22.februāra spriedumu SKA-138/2016 tika atstāts negrozīts.
Ja ir pierādīts, ka tiesiskas procedūras gadījumā konkrētais pretendents neizbēgami būtu ieguvis līguma slēgšanas tiesības, atlīdzinājuma pamats ir neiegūtā peļņa, nevis iespējas zudums
Ņemot vērā konstatēto pārkāpumu, pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atlīdzināt iepirkuma procedūras pārkāpuma dēļ tam radītos zaudējumus jeb neiegūto peļņu.
Turpmākais tiesvedības process ilga vairāk nekā 10 gadus un vairākkārt nonāca Senātā. Galvenais strīds no jautājuma par to, vai pieteicējs tiesiskas iepirkuma procedūras gadījumā būtu ieguvis līguma slēgšanas tiesības, pakāpeniski mainījās uz neiegūtās peļņas apmēru un tās pierādīšanas standartu. Senāts vairākos nolēmumos precizēja, kā vērtējama pretendenta spēja izpildīt līgumu gadījumā, ja piedāvājumā atsevišķai izmaksu pozīcijai piemērota atlaide, un kādi pierādījumi nepieciešami, lai publisko iepirkumu strīdā pamatotu negūto peļņu. Noslēgumā tiesa atzina, ka tiesiskas procedūras gadījumā pieteicējs būtu ieguvis iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, taču strīds turpinājās par atlīdzināmās neiegūtās peļņas apmēru. (Senāta 2018.gada 5.oktobra spriedums SKA-1330/2018; Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020.gada 30.marta spriedums SKA-605/2020 (judikatūra); Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022.gada 10.maija spriedums SKA‑471/2022 (judikatūra).)
Vai šādā situācijā pietiek ar neiegūtās peļņas ticamu varbūtību, vai tomēr nepieciešama tās precīza pierādīšana?
Neiegūtās peļņas pierādīšanas standarts
Senāta Administratīvo lietu departaments ar 2024.gada 27.decembra spriedumu SKA‑297/2024 (judikatūra) atcēla Administratīvās rajona tiesas spriedumu. Tajā norādīts – tā kā neiegūtā peļņa vienmēr ir hipotētiska un tādēļ tās apmērs nevar būt pierādāms precīzi līdz pēdējam centam, ir atzīstams par pierādītu tāds apmērs, kāds tas pietiekami ticami varētu būt. Konkrēti, kā atzina Senāts, neiegūtās peļņas atlīdzinājuma lietās nebūtu pamatoti, ka gadījumā, ja nav šaubu par zaudējumu esību, tiesa nenosaka nekādu atlīdzinājumu tikai tāpēc, ka nav iespējams konstatēt to precīzu apmēru. Šāda pieeja padarītu tiesību uz atlīdzību īstenošanu praktiski neiespējamu.
Attīstot šo atziņu, Senāts sniedza detalizētu skaidrojumu par to, ar kādiem līdzekļiem un līdz kādai ticamības pakāpei ir pierādāma neiegūtā jeb atrautā peļņa. Proti, atrautās peļņas aprēķins primāri balstāms ekonomiskos aprēķinos, analizējot hipotētisko līguma izpildes scenāriju – paredzamos ieņēmumus un izmaksas. Būtiska nozīme ir pieteicēja tāmē norādītajām izmaksām, kā arī vērtējumam par to, vai šādas izmaksas attiecīgajā laika periodā ticami varēja pastāvēt, nevis tam, vai tās precīzi atbilst vidējām tirgus izmaksām. Ja precīzs zaudējumu apmērs nav nosakāms, tiesai tas jāvērtē kopumā, nevis pārmērīgi detalizēti katrā pozīcijā. Savukārt peļņas esību un apmēru var pamatot ar pierādījumu kopumu, tostarp finanšu dokumentiem, iekšējiem aprēķiniem un nozares ekspertu atzinumiem.
Atrautās peļņas aprēķins primāri balstāms ekonomiskos aprēķinos, analizējot hipotētisko līguma izpildes scenāriju – paredzamos ieņēmumus un izmaksas
Tāpat Senāts uzsvēra, ka nav pieļaujams secinājumus par neiegūtās peļņas apmēru izdarīt, balstoties tikai uz pieņēmumiem. Cietušajai personai (šajā gadījumā pieteicējam) ar pierādījumiem jāspēj pamatot neiegūtās peļņas apmēru ar lielu varbūtību, savukārt tiesai – pārbaudīt šo pierādījumu ticamību un atbilstību faktiskajiem apstākļiem.
Pamatojoties uz minēto, Senāts secināja, ka pirmās instances tiesa bija izvirzījusi pārmērīgi striktu atrautās peļņas pierādīšanas standartu. Administratīvā rajona tiesa faktiski pieprasīja tādu precizitāti un detalizāciju, kas šāda veida lietās objektīvi nav sasniedzama, rezultātā nepamatoti atsakot atlīdzinājumu.
Izskatot lietu atkārtoti jau ceturto reizi un ņemot vērā Senāta atziņas, Administratīvā rajona tiesa 2025.gada 7.augustā pieteicēja pieteikumu apmierināja daļēji, piedzenot no pasūtītāja zaudējumus 717 164,77 eiro apmērā. Par šo spriedumu pasūtītājs iesniedza kasācijas sūdzību.
Neiegūtā peļņa nav jāpierāda ar matemātisku precizitāti, taču tai jābūt pamatotai ar pietiekami ticamu, objektīvi pieejamu un savstarpēji saskanīgu pierādījumu kopumu
Izskatot kasācijas sūdzību, Senāts 2026.gada 2.februāra rīcības sēdes lēmumā SKA-287/2026 precizēja iepriekš pausto pieeju pierādīšanas standartam un nonāca pie līdzsvarota risinājuma: neiegūtā peļņa nav jāpierāda ar matemātisku precizitāti, taču tai jābūt pamatotai ar pietiekami ticamu, objektīvi pieejamu un savstarpēji saskanīgu pierādījumu kopumu, kas ļauj tiesai pārliecināties par tās esību un aptuveno apmēru. No Administratīvās rajona tiesas noslēdzošā sprieduma izriet, ka pieteicējs bija pamatojis neiegūtās peļņas apmēru ar pietiekamu varbūtību un tiesa šos pierādījumus bija pienācīgi pārbaudījusi, apmierinot pieteikumu. Līdz ar to Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, tādējādi noslēdzot tiesāšanās procesu šajā lietā.
Iespējas zuduma un negūtās peļņas nošķiršana
Pasūtītājs pēdējā kasācijas sūdzībā ar vairākiem argumentiem centās panākt atlīdzināmās neiegūtās peļņas apmēra samazināšanu, tostarp atsaucoties uz inflācijas radīto izmaksu pieaugumu, papildu apkopes izdevumiem un iespējas zuduma konceptu. Senāts rīcības sēdes lēmumā šos argumentus noraidīja, īpaši uzsverot atšķirību starp neiegūto peļņu un iespējas zudumu.
Pasūtītājs argumentēja, ka tiesai vajadzēja piemērot Eiropas Savienības tiesībās attīstīto iespējas zuduma doktrīnu, kas paredz kompensāciju par zaudētu iespēju iegūt līgumu, nevis par pašu līgumu vai no tā sagaidāmo peļņu. Šādā gadījumā atlīdzinājuma apmērs būtu samazināms, ņemot vērā nenoteiktību par to, vai pretendents patiešām būtu ieguvis līgumu.
Senāts šai pieejai nepiekrita, norādot – konkrētajā lietā jau iepriekš bija konstatēts, ka tiesiskas iepirkuma procedūras norises gadījumā pieteicējs būtu atzīts par iepirkuma uzvarētāju un tam būtu piešķirtas līguma slēgšanas tiesības. Tādējādi lietā nebija strīda par to, vai pieteicējs līgumu būtu ieguvis. Strīds attiecās vienīgi uz neiegūtās peļņas apmēru.
Iespējas zuduma institūts ir piemērojams situācijās, kurās persona nevar pierādīt, ka labvēlīgs rezultāts noteikti būtu iestājies, taču var pierādīt nopietnu un reālu iespēju to sasniegt
Iespējas zuduma institūts ir piemērojams situācijās, kurās persona nevar pierādīt, ka labvēlīgs rezultāts noteikti būtu iestājies, taču var pierādīt nopietnu un reālu iespēju to sasniegt. Šajā lietā būvnieks atlīdzinājumu neprasīja par iespējas zudumu, bet gan par neiegūto peļņu no līguma, kuru tas būtu noslēdzis un izpildījis, ja nebūtu pasūtītāja prettiesiskās rīcības. Tāpēc nebija pamata uzskatīt, ka šis būtu iespējas zuduma gadījums un ka atlīdzinājums būtu samazināms ar kādu varbūtības koeficientu.
Rīcības sēdes lēmums nostiprina atziņu, ka publisko iepirkumu lietās iespējas zuduma koncepcija nav piemērojama automātiski. Ja ir pierādīts, ka tiesiskas procedūras gadījumā konkrētais pretendents neizbēgami būtu ieguvis līguma slēgšanas tiesības, atlīdzinājuma pamats ir neiegūtā peļņa, nevis iespējas zudums. Tikai gadījumos, kad ir iespējams konstatēt vien nopietnas izredzes uzvarēt iepirkumā, bet ne drošu rezultātu, var rasties pamats vērtēt zaudējumus iespējas zuduma kategorijā.
Visas tiesvedības gaitā paustās Senāta atziņas ir nozīmīgas ne tikai konkrētajai lietai, bet arī plašākai publisko iepirkumu strīdu praksei. Noslēdzošie Senāta nolēmumi apliecina, ka neiegūtās peļņas prasījumos cietušajai personai nav jāpierāda hipotētiski zaudējumi ar absolūtu precizitāti, vienlaikus balstot prasību ticamos un objektīvi pamatotos aprēķinos. Savukārt iespējas zuduma koncepts nav izmantojams kā universāls instruments atlīdzinājuma samazināšanai tādos gadījumos, kad ir konstatēts – pretendents iepirkumā būtu uzvarējis.
