Vai novēlota pirkuma līguma samaksa pati par sevi ir pietiekama, lai nokavējuma sekas tiktu uzskatītas par novērstām? Vai novēlota samaksa var saglabāt pirkuma līguma izpildi, ja kreditors parādnieka nokavējuma dēļ vairs tajā nav ieinteresēts? Analizējam Senāta spriedumu, kurā sniegtas atbildes uz šiem jautājumiem.
Lietas faktiskie apstākļi
Senāts 2025.gada 6.novembra spriedumā lietā SKC-479/2025 uzsvēris, ka pirkuma līguma izpildes nokavējuma sekas jāvērtē kopsakarā ar darījuma mērķi, līgumā paredzēto pušu gribu un faktiskajiem apstākļiem.
Izskatāmajā lietā strīds izcēlies starp nekustamā īpašuma pircēju un pārdevēja mantinieku par pirkuma līguma izpildi. Pircēja noslēdza pirkuma līgumu par cenu, kas bija krietni zemāka nekā īpašuma tirgus vērtība, jo līgumā bija paredzēts, ka pircēja nodrošinās pārdevējam uzturu līdz mūža galam. Tomēr līdz pārdevēja nāvei pirkuma maksa netika samaksāta un paredzētais uztura līgums netika noslēgts. Savukārt, pēc pārdevēja nāves mantinieks atteicās pabeigt darījumu, uzskatot pircējas ilgstošo bezdarbību un pirkuma maksas samaksas kavējumu (vairāk nekā 2 gadu garumā) par pamatu līguma atcelšanai intereses zuduma dēļ.
Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa atzina pirkuma līgumu par izpildāmu, norādot, ka mantiniekam jāizpilda mantojuma atstājēja saistības, bet pircējas nokavējums ir novērsts, jo pirkuma maksa tiesvedības laikā tika iemaksāta tiesu izpildītāja depozīta kontā, līdz ar to nav pamata atcelt līgumu pamatojoties uz Civillikuma (CL) 2040.panta 5.punktu kopsakarā ar CL 1663.pantu (intereses zudums). Secīgi, tika nolemts nostiprināt pircējas īpašuma tiesības zemesgrāmatā un noraidīt mantinieka pretprasību par līguma atcelšanu.
Intereses zudumam jābūt no nokavējuma objektīvi izrietošam rezultātam un kreditoram tas ir jāpamato un attiecīgi jāpierāda
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesas tiesību normu interpretācija ir kļūdaina. Apelācijas instances tiesai, izskatot prasību par pirkuma līguma atcelšanu intereses zuduma dēļ, bija jānoskaidro, vai intereses zudums objektīvi izriet no nokavējuma. Tāpat tiesai bija jāvērtē, vai novēlota samaksa konkrētajā situācijā spēj atjaunot līgumiskās attiecības tā, lai tiktu saglabāts un sasniegts sākotnēji iecerētais darījuma mērķis. Šāds izvērtējums netika veikts, tādēļ apelācijas instances spriedums tika atcelts, un lieta nodota jaunai izskatīšanai.
Pirkuma maksas nokavējums un tā sekas
Senāts sprieduma lietā SKC-17/2023 ir skaidrojis, ka CL 1651.pantā ar nokavējumu tiek saprasts saistības izpildīšanas vai izpildījuma pieņemšanas prettiesīgs novilcinājums, proti, nokavējums CL izpratnē ir nevis katrs novilcinājums, bet tikai tāds, kurš ir prettiesisks.
Atbilstoši CL 1652.pantam parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis:
- kad viņš dabūjis lietas valdījumu noziedzīgā vai vispār prettiesīgā kārtā;
- kad izpildīšanai noliktā laikā nav iespējams viņu sastapt un viņa prombūtnes attaisnošanai nav svarīgu iemeslu;
- kad viņš palaidis garām termiņu, kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai arī pēc parašas.
Apskatāmajā lietā pircējai līgumā bija noteikts konkrēts pienākums samaksāt daļu no pirkuma maksas jau līguma noslēgšanas dienā, un šis pienākums netika izpildīts nedz līguma noslēgšanas datumā, nedz turpmāko divu gadu laikā. Turklāt pircēja arī nesteidzās ar uztura līguma noslēgšanu, kas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pārdevējs piekrita nekustamā īpašuma pirkuma maksai, kas bija zemāka par tirgus vērtību. Šāds apstākļu kopums objektīvi apliecina prettiesisku saistību izpildes kavējumu CL 1651.panta izpratnē un skaidri norāda uz CL 1652.panta 3.punktā paredzētā nokavējuma iestāšanos.
Pirkuma līguma izpildes nokavējums nav tikai tehnisks pārkāpums, kuru var “izlabot” ar procentu vai līgumsoda samaksu. CL 1661.–1664.pantos ir noteiktas nokavējuma tiesiskās sekas, proti, nokavējuma gadījumā var iestāties šādas sekas:
- parādnieka nokavējuma gadījumā saistība paliek spēkā un risks par priekšmeta nejaušu bojāeju gulstas uz parādnieku (ar izņēmumu);
- zaudējumu atlīdzināšana;
- līguma atcelšana intereses zuduma dēļ;
- kreditora nokavējuma gadījumā risks un zaudējumi pāriet uz kreditoru.
Apskatāmajā lietā iestājās CL 1663.panta 3.punktā paredzētās sekas. Proti, ja kreditors parādnieka nokavējuma dēļ vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā, viņš var prasīt tā atcelšanu. Doktrīnā ir atzīts, ka no minētās normas satura un jēgas izriet, ka primārais pamats līguma atcelšanai ir kreditora intereses zudums līguma izpildē. Tāpat arī intereses zudumam jābūt no nokavējuma objektīvi izrietošam rezultātam un kreditoram tas ir jāpamato un attiecīgi jāpierāda.
Intereses zudums kā līguma atcelšanas pamats
Gan šajā lietā, gan SKC-126/2012 konsekventi tiek nostiprināta CL 1663.panta būtība. Proti, pienākums pierādīt ne vien faktiskos apstākļus, bet arī objektīvi konstatējamu intereses zuduma cēloņsakarību ar saistības nokavējumu vai tās neizpildi. Šāda pieeja uzsver, ka intereses zudums pats par sevi nav prezumējams, bet gan rūpīgi pierādāms juridisks fakts, kura izvērtēšanā jāievēro gan objektivitātes, gan samērīguma kritēriji.
Vienlaikus pacta sunt servanda jeb “līgumi ir jāpilda” princips nosaka, ka līgums pusēm ir saistošs un pildāms, izņemot gadījumus, kad pastāv būtiski, juridiski nozīmīgi apstākļi, kas attaisno atkāpšanos no saistību izpildes. Šādu izņēmumu interpretācijai jābūt šaurai un piesardzīgai, jo īpaši gadījumos, kad kā pamats tiek minēts šķietami subjektīvi interpretējamais “intereses zudums”. Pretējā gadījumā pastāv risks zaudēt līgumu saistošo spēka un to saturisko jēgu.
Pārdevējs izskatāmajā lietā intereses zudumu pamatoja ar:
- ilgstošu pirkuma maksas nesamaksāšanu;
- nenoslēgto uztura līgumu, ņemot vērā līgumā noteiktās pirkuma maksas neatbilstību nekustamā īpašuma tirgus vērtībai uz līguma noslēgšanas brīdi;
- prasītājas prettiesisku rīcību ar īpašumu pirms īpašuma tiesību iegūšanas (trešo personu iemitināšanu un patvaļīgus remontus), kā arī no tā izrietošajām tiesvedībām;
- uzsākto nekustamā īpašuma sadalīšanu.
Apelācijas instances tiesa šādus apstākļus atzina par tiesiski nenozīmīgiem, jo tie nepierāda intereses zudumu un tās saistību ar pircējas saistību izpildes (pirkuma maksa nedz daļēji, nedz pilnībā nebija samaksāta uz lietas izskatīšanas dienu) nokavējumu. Savus secinājumus balstot tikai uz likumā noteikto pienākumu pildīt līguma saistības, ņemot vērā, ka pircēja tiesvedības laikā tiesu izpildītāja kontā ir iemaksājusi pilnu pirkuma līguma maksu, proti, novērsusi nokavējuma sekas.
Senāts šādai tiesību normu iztulkošanai nepiekrita, norādot, ka apelācijas instances tiesa pienācīga izpildījuma piesolījumu vērtēja atrauti no pamata pirkuma līguma atcelšanai. Senāts arī nepiekrita, ka pircēja ir novērsusi nokavējuma sekas, jo tas neatbilst līdzēju noslēgtā pirkuma līguma saturam un nebalstās uz strīda izšķiršanā nozīmīgu apstākļu izvērtējumu.
CL 2040.pantā 5.punktā ir paredzēts, ka izņēmuma veidā pirkuma līgumu var atcelt vienai pusei prasot [..] 1663.pantā norādītos apstākļos arī nokavējuma dēļ. Senāts spriedumā skaidri norādīja, ka, prasot līguma atcelšanu uz CL 1663.panta pamata, kas ir patstāvīgs līguma izbeigšanas veids, kreditoram jāpierāda:
- parādnieka nokavējums;
- kreditora intereses zudums, t.i., apstākļi, kuru dēļ kreditors vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā;
- kreditora intereses zuduma objektīva saistība ar parādnieka nokavējumu.
Tāpat arī Senāts norādīja, ka, piemērojot CL 1663.pantu, tiesai ir jāņem vērā pušu vienošanās par precīzu saistības izpildi noteiktā laikā. Šādā gadījumā būtu pamats uzskatīt, ka abām pusēm, vai vismaz vienai no tām, bija būtiski, lai saistība tiktu izpildīta tieši noteiktajā laikā. Tāpēc parādnieka nokavējuma gadījumā kreditoram nav jāpamato savas intereses zudums ar izpildījuma saņemšanu. Attiecīgi, strīda pareizai izšķiršanai būtiska ir darījuma pušu gribas jeb patiesā mērķa noskaidrošana.
Līguma patiesais mērķis
Konkrētajā lietā analizētais pirkuma līgums ilustrē situāciju, kurā formāli noslēgts pirkuma līgums patiesībā kalpo kā instruments cita tiesiskā mērķa sasniegšanai. Proti, pārdevēja patiesā griba nebija tikai atbrīvoties no nekustamā īpašumā par noteiktu cenu, bet gan nodrošināt sev uzturu un aprūpi līdz mūža galam. Tādējādi, lai arī pilnīga, bet novēlota maksājuma izpilde par īpašuma atsavināšanu nevarētu apmierināt pārdevēja intereses, jo līguma galvenais mērķis bija saistīts ar ilgtermiņa uztura nodrošināšanu.
Tiesai līguma izpildes pienācīguma vērtējumā jāņem vērā ne vien atsevišķu saistību izpilde, bet arī tas, vai ir sasniegts līguma noslēgšanas patiesais mērķis un nodrošināts taisnīgs strīda risinājums
Iepriekš minētais norāda, ka tiesai līguma izpildes pienācīguma vērtējumā jāņem vērā ne vien atsevišķu saistību izpilde, bet arī tas, vai ir sasniegts līguma noslēgšanas patiesais mērķis un nodrošināts taisnīgs strīda risinājums.
Lai arī lietā par to nebija strīda, tomēr var diskutēt, vai mērķa – nodrošināt sev uzturu līdz mūža galam – sasniegšanai pusēm patiešām bija nepieciešams slēgt pirkuma līgumu, nevis uztura līgumu. Izvēloties pēdējo, puses būtu izvairījušās no darījuma formas un mērķa kļūdainas interpretācijas, kā arī no pirkuma maksas samaksas nokavējuma radītajām sekām.
Secinājumi
Pirkuma līguma novēlota samaksa pati par sevi nav pietiekams iemesls, lai nokavējuma sekas automātiski tiktu uzskatītas par novērstām. Nokavējuma seku izvērtēšana nav formāla – ar novēlotu samaksu vien nepietiek, ja nokavējums ir bijis prettiesisks, ilgstošs un radījis kreditoram būtiskas negatīvas sekas.
Praksē ieteicams vienmēr izvērtēt un skaidri definēt ne tikai līguma būtiskās sastāvdaļas, bet arī apstākļus un līguma slēgšanas patieso mērķi
Novēlota samaksa ne vienmēr saglabā pirkuma līguma izpildi, ja kreditors parādnieka nokavējuma dēļ objektīvi vairs nav ieinteresēts līguma izpildē. Šādā gadījumā kreditora intereses zudums var dot tiesības prasīt līguma atcelšanu, ja tiek pierādīta cēloņsakarība starp nokavējumu un šī intereses zuduma iestāšanos.
Analizējot šo situāciju gan no pircēja, gan pārdevēja puses, secināms, ka tikai ar subjektīvu vēlmi atcelt savas saistības, nepietiek. Tiesību normas un tiesu praksē nostiprinātās atziņas norāda uz nepieciešamību objektīvi pierādīt vairāku apstākļu cēloņsakarību. Tādēļ praksē ieteicams vienmēr izvērtēt un skaidri definēt ne tikai līguma būtiskās sastāvdaļas, bet arī apstākļus un līguma slēgšanas patieso mērķi, lai nodrošinātu ne tikai tiesisku un taisnīgu rezultātu, bet arī nākotnē izvairītos no nevajadzīgām tiesvedību izmaksām.
