Vai drīkst atkārtoti lemt par prasību pret amatpersonu?
Komerclikuma 172.panta 6.daļa nosaka, ka prasība pret sabiedrības dibinātājiem vai amatpersonām ceļama tiesā triju mēnešu laikā no dienas, kad dalībnieku sapulce pieņēmusi lēmumu par prasības celšanu vai kad saņemts dalībnieku mazākuma pieprasījums. Ja sabiedrība nav paspējusi iesniegt prasību tiesā noteiktajā termiņā, vai tā var atkārtoti lemt par šo jautājumu un iesniegt prasību tiesā uz jaunā lēmuma pamata?
Ja sabiedrības dibinātājs vai amatpersona (valdes vai padomes loceklis, vai revidents) ar savu rīcību vai bezdarbību nodarījuši sabiedrībai zaudējumus, sabiedrība var prasīt šo zaudējumu atlīdzināšanu tiesā. Šādas prasības celšanai paredzēta īpaša kārtība, kuru nosaka Komerclikuma (KL) 172.pants. Saskaņā ar to sabiedrība šādu prasību var celt tikai tad, ja to nolēmusi sabiedrības dalībnieku sapulce vai to pieprasa sabiedrības dalībnieku mazākums.
Ja dalībnieku sapulce ir pieņēmusi lēmumu par prasības celšanu, sabiedrībai ir pienākums lēmumā norādīto prasību celt obligāti un bez liekas kavēšanās. Saskaņā ar KL 172.panta 6.daļu šāda prasība jāiesniedz tiesā triju mēnešu laikā pēc attiecīgā dalībnieku lēmuma pieņemšanas.
Tiesu praksē un juridiskajā literatūrā minētais triju mēnešu termiņš ir atzīts par materiāli tiesisku prekluzīvu termiņu. Tas nozīmē, ka šis termiņš stingri norobežo kādas tiesības pastāvēšanas laiku. Kad šis termiņš beidzas, neatgriezeniski izbeidzas arī pati tiesība, to vairs nevar izmantot.
Tādējādi, ja sabiedrība nepaspēja noteiktajā termiņā celt prasību tiesā, pamatojoties uz dalībnieka lēmumu, šī tiesība ir pilnībā izbeigusies. Tāpat ir izbeigusies arī dalībnieku sapulces tiesība lemt par prasības celšanu par šiem konkrētajiem zaudējumiem. Atkārtoti lemt par prasību pret to pašu personu par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata, proti, par tiem pašiem zaudējumiem, nav iespējams.
Atšķirībā no procesuālajiem termiņiem, kurus saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 46.pantu iestāde, tiesa vai tiesnesis attaisnojošos apstākļos, piemēram, slimības, dabas stihijas vai cita iemesla dēļ, var pagarināt vai atjaunot, prekluzīvos termiņus nevar ne apturēt, ne pagarināt, ne atjaunot. Juridiskajā literatūrā un Senāta spriedumos šādi termiņi tiek raksturoti kā “izšķiroši, absolūti un liktenīgi”, tā uzsverot to neatgriezenisko raksturu.
Prekluzīvo termiņu mērķis ir nodrošināt tiesisko stabilitāti – veicināt ātrāku lēmumu pieņemšanu situācijās, kad dalībniekiem jau ir zināms par zaudējumu nodarīšanu. Nosakot termiņa ilgumu, likumdevējs jau ir apsvēris un izvērtējis, cik daudz laika dot konkrētas tiesības izmantošanai.
Senāts ir noteicis, ka, pieņemot šādu prasību, tiesai obligāti jāpārbauda divas lietas:
vai ir pieņemts dalībnieku lēmums par prasības celšanu;
vai prasība ir iesniegta triju mēnešu termiņā pēc lēmuma pieņemšanas.
Ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, tiesa prasību nedrīkst pieņemt.
Pastāv atsevišķi, ļoti reti izņēmuma gadījumi, kad prasību varētu celt arī pēc termiņa nokavēšanas. Piemēram, ja termiņa ierobežojums būtiski aizskartu kādas personas cilvēktiesības. Prasību sabiedrības vārdā varētu celt arī maksātnespējas administrators, jo viņš darbojas kreditoru interesēs, kuri nav atteikušies šādu prasību izlietot. Tomēr praksē šādi izņēmumi ir ārkārtīgi reti, un nav pamata domāt, ka konkrētajā situācijā varētu būt šādi apstākļi.
Izmantotie avoti: Senāta 2019.gada 16.decembra spriedums lietā SKC-326/2019; Senāta 2016.gada 20.maija spriedums lietā SKC-190/2016; Senāta 2010.gada 20.septembra lēmums lietā SKA-755/2010; Senāta 2009.gada 9.aprīļa lēmums lietā SKA-426/2009.
